Antropoloģijas doktore un mutvārdu vēstures pētniece Vieda Skultāne grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” uzrakstījusi savas dzimtas stāstu. Šis stāsts tapis dzīves garumā: atmiņu stāsti veidojuši viņas kā Otrā pasaules kara bēgles identitātes pamatu, stāsts slīpēts, veidojot starptautiski atpazīstamas zinātnieces karjeru Bristoles universitātē. Raidījumā saruna par atmiņu iedabu. Kā tas var būt, kad “šeit” un kur ir “tur”, bet “toreiz” ir “tagad”?

 “Šeit ir tur”  ietverta norāde uz kādreizējā trimdīša likteni, autore ir no Otrā pasaules kara bēgļiem, lai gan  Viedas Skultānes dzīves stāsts gan nav tipisks pārvietotās personas stāsts, varbūt tāpēc, ka Latviju viņa atstāja pavisam maza, un iejušanās jaunajā mītnes zemē vairāk bija viņas vecāku un vecvecāku paaudzes rūpe.

Viedas Skultānes zinātnieces karjera Bristoles universitātē izveidojās ilga un veiksmīga, viņa ir vairāku monogrāfiju un zinātnisku publikāciju autore. Un tomēr kādreizējā bēgļa situācijā tas vienmēr ir sarežģīti, kur tad ir “šeit” un kur ir “tur”.

“Toreiz ir tagad” savukārt ir stāsts par aizbraukšanu un atgriešanos, kas dramaturģiski satur kopā nupat grāmatā iznākušo Viedas Skultānes dzimtu stāstus. Viņa, kā trīs dzimtu – Verneru, Zariņu un Skultānu – pēctece, pēc Otrā pasaules kara savu dzimteni zaudēja, taču jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas deviņdesmito gadu sākuma viņa ir bijusi klātesoša Latvijas zinātnes aprindās, sniedzot nenovērtējamu ieguldījumu antropoloģijas kā Latvijā jaunas jomas ienākšanā, kā arī mutvārdu vēstures izpētes zinātniskas izpētes stiprināšanā.  Bijusi klāt arī tīri fiziski, Latvijā Vieda Skultāne ir dzīvojusi ilgākus laika periodus, lai arī viņas mājas joprojām ir Apvienotajā Karalistē.

Arī šo vasaru Vieda Skultāne pavada Latvijā, es viesojos pie zinātnieces viņas vasaras mājā Tūjā. Intervija sākas palēnām, ar cilvēciska kontakta iedibināšanu, kafijas galda klāšanu, un, protams, stāstiem. Stāstiem, kas šai gadījumā virmo ap Tūjā pirms daudziem gadiem nopirkto māju.

Vieda Skultāne patiešām, mūža garumā, gan kā antropoloģe, gan pārvietotās personas traumu dziedējot, mērķtiecīgi strādājusi, lai emocionāli pārdzīvotu, izzinātu iespējamo lielāku ar savu dzīvi saistīto atmiņu areālu, un šīs tiecības mūža garumā rezultāts ir nupat iznākusī grāmata.  Kad pieminēju “ideālo dzīvesstāstu”, ar to domāju prasmi, ar kādu šis dzimtas stāsts iekārtots grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur”. Līdzīgi kā zinātniskam izdevumam, tam ir skaidrojošas zemsvītras piezīmes, personu rādītājs, atsauces. No parasta dzīves stāsta, kurā stāstītāja atmiņas mēdz būt miglainas vai neskaidras, šajā mērķtiecīgi ir sameklēti pieminēto personu vārdi, viņu dzīves notikumi ielikti plašākā kontekstā. Grāmatas “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” apakšvirsraksts ir “vienas ģimenes stāsts”. Viedas Skultānes ģimenē saplūduši trīs dzimtu stāsti.

Nekad nesatiktā vectēva Pētera Vernera un viņa sievas Kristīnes stāsts attiecas uz Tūjas apkaimi, “Ķuķu” saimniecību. Kaislību šai stāstā ne mazāk kā Blaumaņa lugās.

Zariņu dzimtas stāsts ir liecība par Pirmā pasaules kara laiku, kad laba daļa Latvijas iedzīvotāju bija bēgļu gaitās, ko daudzi arī izmantoja jauna biznesa izveidošanai. Apbrīnojama ir neatlaidība, ar kādu tikai pāris paaudzes pēc dzimtbūšanas atcelšanas, latvieši lauzās pēc turības un izglītības.

Mazliet mulsinoši šķiet, ka rakstot tik pamatīgu savas dzimtas stāstu grāmatā “Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur”, Vieda Skultāne tajā ir izlaidusi ko būtisku. Savu pašas dzīvi.  

“Kad toreiz ir tagad un šeit ir tur” pēcvārdu ir sarakstījusi sociālantropoloģe Agita Lūse, un tajā viņa gan ieskicē Viedas Skultānes lomu tikko atjaunotās Latvijas valsts zinātnē, gan arī pateicas personīgi par mudinājumu pievērsties antropoloģijai.