Latvijas valsts dzimšanas dienas nedēļā Valmiermuižas kultūras biedrība Valmiermuižas parkā piedāvā doties klausāmpastaigā „Gaismas lauks”. Tā ir iespēja iepazīt Valmieru un tās apkaimi kā Latvijas hernhūtiešu jeb brāļu draudžu kustības epicentru, arī audio formātā noklausīties 18. gadsimta ticības brāļu pašu rakstītos dzīvesstāstus aktieru Māras Mennikas un Ivo Martinsona balsī.

Izstādes vizuāli tveramo tēlu radījis režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs, 21. novembrī izstāde izstaigājama pēdējo dienu, taču arī pēc tam šie klausāmstāsti nezudīs, tos plānots pievienot Latvijas Nacionālās bibliotēkas attiecīgajai digitālajai kolekcijai, kurā jau glabātājas vairāk kā 400 brāļu draudžu atstātie rokraksti. 

Brāļu draudžu rokraksti atzīti arī par UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālā reģistra vērtību, nākotnē plānojot šīs liecības padarīt vēl redzamākas starptautiskā hernhūtiešu kustības vēstures kontekstā. Kas ir šo rokrakstu vērtība un Kāpēc tieši šis vēstures stāsts tapis kā veltījums Latvijai dzimšanas dienā, stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vadošo pētniece Beate Paškeviča, kura bija iesaistīta arī klausāmpastaigas “Gaismas lauks” tapšanā.

Valmiermuiža atrodas netālu no Valmieras pilsētas, daudziem šī vieta mūsdienās asociēsies ar Valmiermuižas alus darītavu, etnofestivālu “Sviests” un mājražotāju tirdziņiem, šeit spēlēts arī teātris. Kāpēc tieši šeit tiek stāstīts hernūtiešu kustības Latvijā stāsts? Valmieras apkaimē ar tās vēsturi saistās drīzāk Jēra kalns? 

1742. gada 19. aprīlī Jēra kalnā tika nodibināta pirmā latviešu brāļu draudze, drīz pēc tam šādas kopas jeb saiešana tapa Valmierā, Straupē, Liepā un Mārsnēnos. Tomēr attiecības ar valsti, tolaik – Krievijas impēriju un tās ķeizarieni Elizabeti I –veidojās sarežģītas, ik pa brīdim brāļu draudžu darbība tika vētīta un aizliegta.

Pirmie sludinātāji Ziemeļu kara un mēra izpostītajā Vidzemē ierodas 1729. gadā novembrī. Namdaris Kristiāns Dāvids un divi audēji Fīdlers un Grasmanis, vispirms Rīgā, tad Valmiermuižā ierodas pēc ģenerāļa fon Hallarta atraitnes Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes aicinājuma. 1737. gadā viņa arī iegādājas un uzdāvina baznīcai Valmiermuižas diakonātam iecerēto vietu.

Brāļu draudžu rokraksti iekļauti UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajā reģistrā – 2017. gadā tika iekļauti Latvijas Nacionālajā bibliotēkā glabātie rokraksti, pavisam nesen, šī gada oktobrī, reģistru papildināja vienības no Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma. Arī Rakstniecības un mūzikas muzeja mājas lapā var iepazīt, piemēram, Dukuļu Pētera autobiogrāfiju, atrodams pētījums kā brāļu draudžu darbošanās atspoguļota Jāņa Poruka stāstā. Beatas Paškevičas darba vieta ir Latvijas Nacionālā bibliotēka, tāpēc lūdzu raksturot tieši šo krājumu, kurā vispirms jau pārsteidz tajā glabāto rokrakstu skaits.

Dažus no šiem rokrakstiem, Nacionālās bibliotēkas digitālajā kolekcijā var apskatīt un mēģināt izlasīt patstāvīgi. Te ir Jūrmalas Andreja dzīves stāsts, runāšana laulāto kārtai, hernhūtiešu sacerējumu krājums rokrakstā.

Brāļu draudžu atstātie rokraksti, jo īpaši dzīvesstāsti, ir arī teju vienīgā liecība par zemnieku kārtas dzīvi Latvijā 18. gadsimtā. Apzinoties, ka to rakstītāji bija kaut kā izsitušies virs parastības, vai nu apgūstot kādu amatu, vai kāda augstmaņa dienestā, tie tomēr sašūpo Garlība Merķeļa “Latviešos” tēloto ainu, kurā latvieši bija tikai dzimtbūšanas pakļauti cietēji. Bija arī izņēmumi. Mani valdzina arī šo dzīvesstāstu tēlainā valoda,  un pat šiem laikiem pārlieku atklātā atzīšanās savās sajūtās.

Brāļu draudžu tiecība būt gaismā, būt kā brāļiem un māsām, būt saistītiem ar ko lielāku par viena cilvēka dzīves nīcīgumu, bija latviešiem pirmā pieredze tam, ko jau ar citu pašapziņu svinam šajās dienās – valsts gribu un ideālo Latviju.