Kas grāmatai svarīgāks – teksts vai izskats? Jau 29. reizi Latvijas Grāmatizdevēju asociācija organizē grāmatu mākslas konkursu "Zelta ābele". Izstāde ar izvēlētajām 40 skaistākajām grāmatām apskatāma Rīgas Centrālajā bibliotēkā un tās filiālēs, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja stendā, kā arī apceļo Latviju. Raidījumā iepazīstinām ar dizaineri Ilzi Kalnbērziņu-Prā, “Zelta ābelei” nominētas divas viņas dizainētās grāmatas – Finna Skorderuda “Nemiers” un Elīnas Kokarēvičas “Rēgi”.

Abu nominēto grāmatu izdevējs ir Valodu māja, kas nav gluži izdevniecība, drīzāk domubiedru grupa. Valodu mājas pamatnodarbe ir valodu kursi, bet sapņi tiecas līdz pat Valodu muzeja izveidei. Arī izdod Valodu māja izdod tikai tās grāmatas, kas viņiem ir personīgi, cilvēciski svarīgas, un to skaits gada laikā nav liels.

Elīnas Kokarēvičas stāstu krājums “Rēgi” ir viņas pirmā grāmata. Autoru debijas grāmatas nereti iznāk uz slikta papīra, kādas budžeta izdevumu sērijas ietvaros. Ar “Rēgiem” viss ir gluži citādi. Iesieta kā grezns albums, un šo noskaņu vēl pastiprina  Līvas Pakalnes-Fanelli vāka zīmējums – filigrāni izzīmēta sirds anatomija ar visiem pievad un aizvad asinsvadiem, asinsvadu atverēs saspraustiem uzziedinātiem ķiršu zariem. Mākslinieciskais sējums aizvilina citā laikmetā. Varbūt 19. gadsimtā?  Katrā ziņā laikā, kad cilvēki vēl rakstīja ar roku, zīmējumus glabāja mapēs, un viņiem bija laiks nesteidzīgi izdzīvot savu jūtu pasauli. Iespēja Latvijā iepazīt mākslinieci Līvu Pakalnu Fanelli ir bijusi, pirms diviem gadiem Rīgā, galerijā „Aminori”, bija skatāma viņas izstāde, taču māksliniece dzīvo Itālijā, Vidusjūras krastā, un arī darbus uzstāda lielākoties ārzemēs. Iepriekšteiktais, ka bagātīgi ilustrēta grāmata ir ne tikai rakstnieka izpausme, bet var tikt uztverta arī kā mākslas albums, šai gadījumā nemaz nešķiet pārspīlēta, “Rēgi” ir iespēja ienākt arī Līvas Pakalnes-Fanelli darbu pasaulē. Man šķiet, ka šai gadījumā notikusi ideāla saplūsme, Elīna Kokarēviča Līvu Pakalni-Fanelli arī sauc par savu darbu ideālo lasītāju.

Tiekoties ar Elīnu Kokarēviču es piedzīvoju to pašu, ko paņemot rokās stāstu krājumu “Rēgi”. Stāstu sižetu un mākslinieces zīmējumu mijiedarbe ir tik spēcīga, ka neatkāpjas arī pēc grāmatas aizvēršanas. Rakstniecei uz rokām uzlīmēti zīmējumi, kas tikpatlab varētu būt izkāpuši no viņas stāstu krājuma, bet grāmatas ilustrācijās savukārt ierāpušās reālijas no viņas ikdienas dzīves.

Ja stāstu krājums “Rēgi”, lai arī mazliet spokains, sniedz mākslas albuma estētisku baudījumu, tad norvēģu psihoterapeita un publicista darbs “Nemiers” mākslinieciskā iekārtojuma ziņā sniedz gluži atšķirīgas sajūtas. Arī šīs “Zelta ābelei” nominētās grāmatas dizaina autore ir Ilze Kalnbērziņa-Prā, izdevējs  Valodu māja. Grāmatas ilustrācijas ir sadarbība ar mākslinieku – šoreiz tas ir karikatūru meistars Ernests Kļaviņš. Viņa lakoniskie zīmējumi paši par sevi ir stāsti – tie pasmaida par filozofijas klasiķiem, izaicina no citas puses palūkoties uz pārstāstītajām slimības vēsturēm. Taču īsteno noskaņu grāmatā rada Ilzes Kalnbērziņas PRā dizains - lielo un mazo burtu mijas ritms, arī neierastais lappušu formāts. Kad grāmata iznākusi, paziņas esot grāmatas idejas izauklētājam, norvēģu valodniekam Snorrem Karkonenam-Svensonam, bažīgi jautājuši, vai gadījumā viņiem nav trāpījies brāķa eksemplārs, jo lappušu numuri ir noslīdējuši lejup, papīra naža apcirsti.

Marija Dziesla ir ļoti noslēpumaina personība, neviens nezina, vai viņa ir vīrietis vai sieviete, veca vai jauna. Latvijas Radio ēterā šo dzeju nolasīja valodniece un dzejniece Ilze Sperga. Šogad iznākušais dzejas krājums, kura dizainu arī veidojusi Ilze Kalnbērziņa-Prā, ir neparasts – tā nav gluži grāmata, dzejoļi iedalīti atsevišķās burtnīcās, kas, pagriežot uz leju mapi, izbirst ārā. Krājuma tapšanā atkal ir notikusi sadarbība ar mākslinieku, šoreiz – vācu fotogrāfi Elenu Helfrehtu.

Ilze Kalnbērziņa-Prā dizaineres izglītību ieguvusi un ilgāku laiku dzīvojusi Šveicē.

Ja kādam ir šaubas, vai Latvijai ir nepieciešama jaunu kultūrbūvju celtniecība, tad Ilze Kalnbērziņa-Prā to vilinājumam un izraisītajām pārmaiņām ir dzīvs pierādījums. 2014. gadā jaunā Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka ver durvis pirmajiem lasītājiem, tās septiņos stāvos ir arī vairākas izstāžu zāles, un dizainere pieņem darba piedāvājumu, un atgriežas Latvijā.

Atrodu ziņu, ka “Pirmajā Latvijas Nacionālās dizaina gada balvas konkursā otro vietu starptautiska žūrija piešķīra dizainerei Ilzei Kalnbērziņa–Prā par izstādi „Civilizācijas nospiedumi: grāmatu kultūra literārajā Ķīnā (900–1900)”, kas 2015. gadā bija skatāma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

“Augstu novērtēts izstādes skaidrais vēstījums un iespēja iepazīt ķīniešu grāmatu arī ar taustes palīdzību.”

Pagājušajā rudenī notikušās Londonas Dizaina izstādes viens no lielajiem notikumiem bija  Baltijas valstu dizaineru kopizstāde “Taktilā Baltija”. 18 izstādē pārstāvēto mākslinieku vidū ir arī Ilzes Kalnbērziņas-Prā darbi.

Piedaloties kopprojektos, Ilze Kalnbērziņa-Prā kā savu darba vietu norāda radošo apvienību „Kolektīvs”, ko pārstāv. Šīs radošās vienības izveidei ir arī kāds sakars ar darba Latvijas Nacionālajā bibliotēkā stāstu.

Kā atmiņas glabātājās institūcijās apslēptos stāstus un priekšmetus atkal atgriezt sabiedrībai? Ieinteresēt dažādu paaudžu skatītājus, iedzīvināt stāstu? Ar bērnu skaitāmpantiem, ko bibliofils Oto Bongs pierakstīja Otrā pasaules kara izskaņā dīpīšu jeb pārvietoto personu nometnēs, tas 2020. gadā izdevās. Izstādes veidotāji bija  “Kolektīvs” – kuratore Zane Zajančkauska un dizainere Ilze Kalnbērziņa-Prā  sadarbībā ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas pētnieku Viesturu Zanderu, muzeju un pētniecības centru “Latvieši pasaulē”.