Spēlējot uz skatuves simfometāla grupā “Oceanpath”, enerģijas apmaiņa ar zāli ir ļoti jaudīga, salīdzinot dažādas radošās izpausmes jomas, rakstnieks ir ļoti vientuļa profesija  - tā šai raidījumā teiks rakstniece Džeina Šteinberga, kura pagājušajā gada decembrī vasarā debitēja ar savu pirmo romānu “Lasītāja”. Interesējamies arī, par ko raksta Džeina un citi festivāla “Prozas lasījumi” konkursa “Pandēmijas laika stāsti” labākie autori.

Romāna darbība notiek nākotnes pasaulē, kurā cilvēka spēja iegaumēt un apstrādāt informāciju paplašināta, iebūvējot viņa smadzenēs “gudro” mašīnu detaļas. Šai tehnoloģiski attīstītajā pasaulē, grāmatu lasītāji ir profesija, elitārā kastā ieskaitīti cilvēki izlasa milzīgu daudzumu informācijas, lai no šī zināšanu blāķa izvilktu klientam noderīgāko.

Daudz kas no rakstnieces radītā liekas bīstami tuvs īstenībai. Lasītāja līdzinieks ir vai katrs augstskolas pasniedzējs, kurš sagatavo tēmas izvilkumus saviem studentiem, un arī grāmatu daudzlasīšana mūsdienu pasaulē ir kas elitārs.

Džeinu Šteinbergu gribēju intervēt jau pēc grāmatas iznākšanas, par šo manu nodomu atgādināja decembra sākumā notiekošais festivāls “Prozas lasījumi’. Aktuālais iemesls sarunai – šogad pirmo reizi festivāla ietvaros notika konkurss “Pandēmijas laika stāsti”, pieci labākie lasīja savus stāstus tiešsaistes lasījumos. Arī Džeina Šteinberga.

Džeina Tamuleviča – jā, ar šādu uzvārdu parakstīti raksti atmiņā tagad nostājas manā acu priekšā. Džeina maina uzvārdus, profesijas, radošās izpausmes jomas. Viņa ir pabijusi atbildīgos amatos – vadoša laikrakraksta redzama žurnāliste, savulaik premjerministres Laimdotas Straujumas preses sekretāre. Un turpat līdzās nostājas Džeina barokāli krāšņā tērpā – rakstniece, mūziķe, neierobežotas fantāzijas pasauļu valdniece, trakulīga savās izpausmēs. Kādā senākā viņas intervijā žurnālam “OK” atrodu ziņu, ka skolas laikā Džeina Šteinberga esot bijusi teicamniece.

“Es biju tā sauktais brīnumbērns. Un sāku iet uzreiz 2. klasē, turklāt tas notika piecu gadu vecumā. Ar visām no tā izrietošām sekām.Es biju bērns, kurš nebija gājis bērnudārzā, dzīvojies mājās. Burtus zināju divu gadu vecumā, tekoši lasīju četros.” Tikpat viegli viss padevies mūzikas skolā, tālāk – jau studējot.

Šī doma aizrauj – laba izglītība, kā iespēja izdarīt iespējami daudz izvēles, tikt galā arī ar pretišķībām pilnu pieredzi. Prātoju, kā savas pārdomas kompresēt jautājumā. Un pajautāju ko pavisam vienkāršu, kāpēc Džeinai Šteinbergai ir tāda vajadzība – šad tad uzvilkt cita laikmeta tērpu.

Romāns “Lasītāja” šogad tika iekļauts arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas kūrētajā lasīšanas veicināšanas programmas Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas grāmatu kolekcijā, proti – definēts kā pusaudžiem piemērota literatūra. Taču man šis romāns ir interesants drīzāk kā iespēja modelēt nākotnes pasauli.

Romānā “Lasītāja” ir divas lielās tēmas, kas varētu būt interesantas tālāk domāšanai. Par grāmatu lomu nākotnes informācijas pasaulē. Un vēl tajā tiek risināta jau kopš pagājušā gadsimta vidus, kad Aizeks Azimovs, fantastikas autors, formulēja trīs robotikas likumus, aktuālo tēmu – vai robotu slepenais mērķis nav gūt virsroku pār cilvēci.

“Pandēmijas laika stāsti”

Ja pandēmijas sākumā nebijušo  pieredzi visefektīvāk dokumentēja dienasgrāmatas, festivāls “Prozas lasījumi”, rīkojot konkursu “Prozas laika stāsti” to, jau daudz mērķtiecīgāk, apzinātāk, ir aicinājis darīt rakstniekus. Prozas lasījumu konkursa “Pandēmijas laika stāsti”  izskanēja autoru lasījumā festivāla laikā, lasījumu arhīvs daļēji atrodams Prozas lasījumu mājas lapā.

Raidījumā ieskatīsimies, kādām tēmām pievērsās “Pandēmijas laika stāstu” autori.

Dzintara Hmieļevska stāsts “Pirmā Advente” ir par kādu sludinātāju, kurš tiešsaistē lasa draudzei sprediķi. Viņa pienākums ir teikt spēcinošus vārdus ļaunās pasaules nogurdinātajiem, šim mērķim kalpo īpašais izteiksmes stils, Svēto Rakstu formulas. Bet dzīve izrādās sarežģītāka.

Džeina Šteinberga, studējusi Latvijas universitātē, saņēmusi vispirms bakalaura, tad - maģistra grādu sociālajās zinātnēs.  

Dignas Degtjarovas stāsts ir itin ne par ko īpašu, par policijas darbu, kam jāpanāk, lai ārkārtas situācijas ierobežojumi tiktu ievēroti, lai ko – “tur, augšā” – izdomātu.  Vai izpildīt tos pēc burta vai gara – šī robeža katram  bija jānovelk pašam.

Santas Dieziņas stāstā “pandēmija” ir tikai vārds. Autore lasa fragmentu, no pagājušā gadsimta vidū dzīvojušas sieviešu dzīvesstāsta, un pandēmija garajā dzīves ritējumā ir tikai zibsnis. Toties liktenīgs. Ārstiem nebija iespējas ātrāk apskatīt sirdzēju. Savukārt Elīna Smoļaka līdz sīkumam apraksta bezpalīdzību nezināmā priekšā – pirmo reizi, kad, nezinādams, esi ar tēju dzirdījis saslimušo. Jaunam cilvēkam nepanesamo pieredzi, kad nedrīkst atstāt māju. Bailes saslimt. Bailes no nāves.