Jaunā izdevumā iznākusi vēlīno viduslaiku franču dziesminieka Fransuā Vijona dzeja. Leģendāro 1987. gada izdevumu – Cecīlijas Dineres atdzejojumus ar Lilijas Dineres zīmējumiem, tagad papildina Dena Dimiņa tulkotie tiesu protokoli un Haralda Sīmaņa dziesmu disks. Šis dzejas, mākslas, mūzikas piedzīvojums pirms vairāk kā 30 gadiem spēja iemiesot pārmaiņu laiku. Kā Vijons skan šodien?

Paaudzi vienojoša grāmata

2019.gada decembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tika svinēti kādas paaudzi vienojošas grāmatas no jauna izdošanas svētki. Šīs grāmatas stāsts sākās 1987. gadā, kad izdevniecībā “Liesma” iznāca gluži nepadomiska, tuvāk – viduslaiku greznībai, vinjetēm un alegoriskiem tēliem rotāta, 15. gadsimta dziesminieka Fransuā Vijona dzejas izlase. No senfranču valodas to atdzejojusi bija Cecīlija Dinere, ilustrējusi Lilija Dinere. Paralēli tulkojumam tapa Haralda Sīmaņa komponēts Vijona dziesmu cikls, kas gadu vēlāk, tika nofilmēts Alda Šenberga režisētā Latvijas televīzijas uzvedumā. 1995. gadā dziesmas iznāca arī kasetē. Vizuāli atpazīstamais grāmatas vāks, kurā cilvēks kā kritienā, kā lidojumā saķēries ar zvēriem no viduslaiku bestiārija, saglabāts arī Vijona dzejas jaunajā izdevumā, kurā Cecīlijas Dineres veikums jaunā sakārtojumā, tagad papildināts ar Dena Dimiņa atdzejotu Franku – latīņu balādi, 11 balādēm žargonā, un tiesas prāvas dokumentiem.

Šoreiz stāsts būs par manuskriptiem, kas nedeg. Par tulkojumiem, dziesmām, vizuāliem tēliem, kas reiz tik dziļi izjusti, ka laiks tiem neko nespēj padarīt. Un vienlaikus te ir runa par grāmatas tēliem, un arī vidi, kurā Vijona dziesmas tapa. Par Sunākstes baznīcu, kurā reiz kalpojis Vecais Stenders, un astoņdesmito gadu beigās, baznīcas remontdarbos un Vides kluba talkās, latvju drauga piemiņa atguva jaunu elpu.

1987. gads bija laiks, kad atklātības un pārbūves gaisotnē likās – iespējams ir jebkas. Tikai nākamais jautājums bija daudz grūtāks – kas ir tas, ko tu vēlies redzēt notiekam. Kādas vērtības, spēkus tu sevī sajūti šajos sevis iztaustīšanas mēģinājumos neticamā veidā kopā savijās sakrālais un profānais, zem kora balkona cita vārīta zupa, uz altāra klātas guļvietas? Tā nebija baznīcas apgānīšana, tieši tā notika baznīcas atdzimšana.

Tas, par ko es visvairāk brīnos tagad, raugoties ar 30 gadu distanci, kā šajā auseklīšu, prievīšu, vēstures balto plankumu aizpildīšanas rosmē, pēkšņi, kā jaudīgs strauts, kura malā līdz tam, ilgus padomiskas mazticības gadus mokoša bija bojāejas slāpēs sajūta, pēkšņi izlauzās Fransuā Vijons, vēlīno viduslaiku dumpinieks un dziesminieks.

Dzejnieks un atdzejotājs Māris Salējs, stāsta par savām attiecībām ar 1987. gada Vijona dzejas izdevumu. Starp citu, šī grāmata tika izķerta, vispār nebija nopērkama, un tomēr to lasījis vai rokās turējis bija teju katrs, un daudziem tās ir ļoti personīgas attiecības ar Cecīlijas Dineres Vijona atdzejojumiem.

Lilija Dinere stāsta par laiku, kad, dzīvojot ar māti Cecīliju Dineri vienā dzīvoklī, viņa bijusi lieciniece gaisotnei, kurā šie viduslaiku dziesminieka balāžu atdzejojumi tapa. Grāmatas atkārtots izdevums 2019. gadā tapa arī kā veltījums tulkotājas simtajai dzimšanas dienai.

Vijons savu likteni izdzīvo ar vārdu

Fransuā Vijons dzīvoja pārmaiņu laikā, vēlīnos viduslaikos, kad vecā pasaules kārtība Simtgadu kara izpostīta ļodzījās, bet pamalē jau dārdēja Renesanses laika idejas un interese par cilvēku. Prasme veikli sacerēt dzirkstīgu balādi vai veiklu rondo, deva viņam iespēju uzvarēt dzejas turnīros, baudīt augstdzimušas publikas atzinību. Un turpat blakus – indulgenču tirgotāji, azartspēļu blēži sīkie, un, šķiet, arī viņš pats nemitīgi bijis uz asmens, starp pārticību un pārkāpumu, starp dzīvi un nāvi.

Pirmo reizi tiesas priekšā Vijons stājas divdesmit gadu vecumā, pēc ielu kautiņa apsūdzēts garīdznieka noslepkavošanā. Bēg no Parīzes, raksta lūgumu apžēlot un apžēlošanu arī saņem. Atgriezies iesaistās bandā, par izdarītu laupīšanu nākas bēgt, tiek notverts, taču par godu Orleānas prinča Šarla vizītei atkal atbrīvots.

1461. gadā Vijons vēlreiz tiek apcietināts, iemests Mēnas cietumā, un, lai arī jaunais karalis Ludviķis XI liek viņu atbrīvot, tiesas process tomēr turpinās, un gadu vēlāk viņam ar draugiem tiek piespriests nāvessods. Vārds ir tas instruments, ar kuru Fransuā Vijons ne tikai izdzīvo savu likteni, traģiku pārvēršot satriecošās vārsmās, bet arī tik tiešām panāk apžēlošanu.

Dena Dimiņa komentāru pienesums

2012. gadā Ģertrūdes ielas teātrī top režisora Kārļa Krūmiņa iestudējums “Jaunais testaments”, kurā viņš ar ironiju un traģiku runā par Fransuā Vijona galējībās nodzīvoto dzīvi. Iestudējuma tapšanā viņam palīdz tulkotājs Dens Dimiņš.

Šīs balādes žargonā svarīgas arī ir liecība par Vijona dzīvi, kas dokumentēta tikai epizodiski. Kokijāri bija banda, kas visai darbojās Dižonā. Tiesas protokols fiksējis ne vien faktus par bandas darbību, bet arī žargonismus, veselus viduslaiku leksikas slāni, ko savā dzejā lietoja arī Vijons. Taču vienlaikus Vijons pārzina arī latīņu valodu, kas tolaik bija mācību valoda universitātēs, iepazinis Aristoteli, Vergiliju. Dena Dimiņa iztulkotie tiesu protokoli un komentāri ļauj iepazīt mums ne tikai romantizēto versiju par dziesminieka dēkaino dzīvi, bet caur faktiem, komentāriem un jaunākajiem pētījumiem ienirt Simtgadu kara izmocītās Francijas tikumos un dzīvošanas kārē.

Fransuā Vijona dzejas jaunais, apkopotais, papildinātais izdevums iznācis ar mecenātu – Pikānu ģimenes un uzņēmuma “Kurbads” atbalstu. Grāmata ir dārga tīri finansiāli, un jāpieņem, ka šī iemesla dēļ daudzi to izvēlēsies neiegādāties. Taču tā ir dārga arī kā sadzīvotais laiks, kā sajūtas, kas izlauzās pagājušā gadsimta 80. – 90. gadu mijā, un tagad, patiecoties labākām poligrāfiskajām iespējām, jauniem pētījumiem un tulkojumiem, tikai pieņēmusies vērtē.