Rakstniece Džena Andersone spilgti debitēja ar savu pirmo stāstu krājumu “Dadži”. Otrais stāstu krājums “Sainis” tapis mazāk kā gada laikā, un – tavu pārsteigumu! – tikai daļēji līdzīgs iepriekš rakstītajam. Ko Džena Andersone meklē un vēlas atrast rakstīšanā?

Rakstniece Džena Andersone pirms mazliet vairāk kā gada parādījās kā spoža komēta pie latviešu literatūras debesīm ar savu debijas stāstu krājumu “Dadži”, kas tika nominēts arī Latvijas literatūras gada balvai. Ne mazāk pārsteidzoši, ka tik īsā laikā klāt jauns stāstu krājums “Sainis” – patiešām pamatīgs sainis ar stāstiem, grāmata kārtīga ķieģeļa biezumā.

Pārsteigums bija arī tas, ka otrajā stāstu krājumā “Sainis” tikai no daži stāstiem turpina pirmajā Dženas Andersones stāstu krājumā iepazīto noskaņu. Rakstnieces īpašā spēja, kas arī padarīja spilgtu viņas debiju literatūrā, ir dziļa empātija, spēja iejusties otra iekšējā pasaulē.  Dženai Andersonei piemīt spēja saskatīt cilvēka traģēdiju šķietami ikdienišķos notikumos, rakstnieces jaunākajā krājumā “Sainis” šo līniju turpina, piemēram, stāsts “Dzeltenās podziņas” – par meiteni, ko muļķa pusaudzis aplaupa kāpņu telpā, bet viņa nespēj steidzīgajai, savām lietām aizņemtajai mammai pastāstīt, ko tikko pārdzīvojusi.

Kā stāstā “Tu mani nemīli”, kurā demences skartajai mātei aprūpes namā meita mēģina iestāstīt, ka tagad viņa ilgāku laiku nenāks, jo ir karantīna un pandēmija. Kā jau paredzams no stāsta nosaukuma, vienīgais, ko mamma spēj uztvert, ir, ka meita nenāks, un jebkuru tālāko mēģinājumu paskaidrot noslāpē bezgalīgas sāpes. Jaunajā stāstu krājumā “Sainis” dominē garstāsti, tātad – ne vairs šis viens emocionālais zibsnis, bet gan simts un vairāk lappusēs Dženas Andersones uzburta pasaule. Pasaule, ka, reizēm pat grūti izskaidrojama iemesla pēc, liekas visai draudīga vieta cilvēkam.

Šobrīd latviešu literatūrā ir vesela rakstnieču plejāde, kuras rakstīt sākušas jau nobriedušā vecumā. It kā gribējies rakstīt jau kopš skolas laikiem, bet par rakstniecēm viņas kļuvušas jau pēc profesionālās karjeras izveidošanas. Kā Dace Vīgante, kā Laura Vinogradova, kā Jana Egle, tagad arī Džena Andersone.

Dženas Andersones stāstu sižeti it kā novelk ādu. Liek pamanīt traģisko gluži ikdienišķajā, un varbūt tajā ir kāda dziļa gudrība. Ļaut ar stāsta distanci izsāpēt tam, kam ikdienas dzīvē nav tiesību sāpēt. Piemēram, saprast, kāpēc savā stikla akvārijā ieslodzīta autoostas kasiere ir tik nelaipna. Viņa izrāda savu sīksīciņo varu, kamēr patiesībā savā dzīvē var ietekmēt tik ļoti maz.

Pateicoties detektīvžanra populritātei – seriāliem, kino, arī literatūrai, daudz kas no stāstā “Inspektors” izklāstītā mums nav svešs. Kā inspektors brauc uz nozieguma vietu, kā notiek subordinācija, kā nemitīga saskarsme ar cilvēka iedabas ēnas pusi ietekmē izmeklētāja personību. Stāsts ir garš, un likumsakarīgs ir jautājums, kurp rakstniece mani vedina? Dženas Andersones stāsti ir jālasa līdz beigām. Var pat sākt no beigām. Jo stāstam bieži vien zīmīgs ir pēdējais teikums, kas apvērš stāstīto vai mudina uz to palūkoties no atšķirīga skatu punkta.

Dženas Andersones stāstu krājuma “Sainis” nosaukumu var iztulkot arī citā veidā. Tas patiešām ir sainis ar ļoti dažādiem stāstiem, būtu gribējies, lai krājuma veidotāju vairāk lasītāju būtu sagatavojuši, kas viņu sagaida, kādi spēles noteikumi būs jāievēro. Piemēram, garstāstu “Manzeva nams” es labprātāk būtu gribējusi ieraudzīt atsevišķā grāmatā. Vai vēl labāk, kā rakstniece Dace Vīgante ierosināja ierakstā sociālajos tīklos – kā scenāriju kādai Aika Karapetjana uzņemtai filmai. Dženai Andersonei tas patiešām padodas – jo īpaši garstāstos, radīt pašpietiekamu pasauli, kas ievelk savās likumsakarībās tik pilnīgi, ka, šķiet, esi pazaudējis ceļu ārā no tās.

“Manzeva nams” ir visai biedējoša pasaule: darbā aizņemta sieviete kā daļu no darījuma saņem dzīvokli, kuru nav pat iepriekš apskatījusi. Ievācas tajā un pamazām saprot, ka ne jau viņa diktē noteikumus dzīvei šai namā. Manzeva nams ir kā sarežģīts mikrokosmoss, kurš ierauj savā skaistajā un biedējošajā realitātē tā iemītnieku dzīves.

Stāsta “Damirs Hāns spēlē šahu” darbība noris kaut kur Austrumos, galmā, tādā tūkstoš un vienas nakts pasakas greznībā. Krāšņā nežēlība, ar kādu tiek nogalināts homoseksuāls valdnieka dēla mājskolotājs, piederas pasakai. Tikai tā nav pasaka.

Ja pirmajā stāstu krājumā “Dadži’ Džena Andersone rakstīja par atpazīstamiem notikumiem, ikdienas dzīvi, tad “Saiņa” garstāstos rakstniece demonstrē izcilu spēju pārcelties citā laikā, kultūrā, iedomātā realitātē.