Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam 100. Muzejs ir kā neliela ideālās Latvijas saliņa Juglas ezera krastā, tā celtnes stāsta Latvijas vēsturi no 17. gadsimta līdz 20. gadsimta 30. gadu jaunsaimniecību laikiem. Raidījumā uzklausām muzeja darbinieku stāstus. Kā viņi ienākuši šai muzejā un kādu redz tā turpmāko misiju?

Stāsta Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzeja direktore Zanda Ķergalve, muzeja galvenais krājuma glabātājs Mārtiņš Kuplais, mākslas doktore un seno apģērbu pētniece Ieva Pīgozne un muzeja pētnieks Kārlis Fogelis.

Pēc arhitekta Paula Kundziņa ierosinājuma Latvijas Republikas Izglītības ministrijas Pieminekļu valde pieņēma lēmumu par Brīvdabas muzeja dibināšanu 1924. gada 2. februārī. Tas bija viens no lēmumiem, kas bija likumsakarīgs, ceļot jauno valsti, stāstot nācijas vēsturi un nospraužot vērtības. Tas arī bija tas iemesls, kāpēc vēlējos vēlreiz izcelt Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja simtgadi un tikties ar muzeja ļaudīm novembrī - patriotisko svētku mēnesī.

Vēsturnieks Kārlis Fogelis ir arī šobrīd Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā apskatāmās izstādes “Āķīgie ūdeņi” autors.

Zanda Ķergalve par Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktori kļuva pirms četriem gadiem. Muzeja simtgades sezonas atklāšana notika ar vērienīgu pasākumu "Viena diena mūsmājās. Muzejs atdzīvojas", kurā ap 900 folkloras kopu un amatierteātru dalībnieki uzveda katrai muzeja sētai atbilstošas dzīvās bildes.

Ievai Pīgoznei muzejnieka pieredze, pārnākot uz Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, jau bija, taču strādājot citos ar vēsturi saistītos Latvijas muzejos.

Vairāk nekā pusgadsmitu muzejā nostrādājušais Mārtiņš Kuplais ir dzīva muzeju atmiņu krātuve.

Ideālā Latvija Juglas krastā ir uzcelta. Godam kalpojusi latvietības saglabāšanai padomju gados. Kā saglabāt nesenāku vēsturi, ko raksta pēckara gados Latvijā celtās ēkas un to iekārtojums? Šī jautājums gan pagaidām palicis neatbildēts.