Dziesminieks Haralds Sīmanis šogad svin savu 70. dzimšanas dienu. Atmodas gadu dziesminieks, talants tīrradnis, koncertējis visu apzinīgo mūžu un turpina to darīt arī tagad. Atliek tikai pabrīnīties, kā viņš pamanījies izvairīties ne tikai no balvām par mūzikā ieguldīto mūžu, bet tā kārtīgi līdz šim nav devies rokās pat aprakstīšanai.

Nav viegli uzrakstīt liecību par nomadiskā dzīveveida piekopēju, baznīcu jumta licēju, Atmodas gadu dziesminieku. Te ne vienmēr der pētnieku ierastie paņēmieni - balvu un iznākušo albumu uzskaitījums. Jāpārslēdz domāšana, jo dziesminieku kustībā īsti svēti ir tie mirkļi, kas uzzibsnī, aizdedzina citus, fiziskajā realitātē izpaužoties ar laika nobīdi un reizēm negaidītā veidā.

Guna Rukšāne ir paveikusi šķietami neiespējamo, nesen iznākusi viņas grāmata “Haralds Sīmanis. Dziesminieks” – uzrakstīta ne tikai dziesminieka biogrāfija, bet arī Atmodai būtiskā Cēsu 1988. gada folkfestivāla vēsture. Grāmatas atvēršanas svētki, varbūt ne gluži ierastā izpausmē, arī notika Cēsīs. Bija tā – Haralds Sīmanis sēdās pie Cēsu Svētā Jāņa baznīcas ērģelēm, un – viss bija vaļā.

Šobrīd Guna Rukšāne ir dārzniece. “Jaunrūjās”, uz kurām dodamies no Cēsīm. Sarunas laikā pilnziedā ir peonijas, ik pa brīdim sētā iebrauc stādu pircēji, nupat iznākušo grāmatu kaudzīte ir turpat pie ieejas dārzā.

Grāmata “Haralds Sīmanis. Dziesminieks” ir pirmā, ne tikai Haralda Sīmaņa biogrāfija, bet arī Cēsu dumpīgās intelektuālās vides, sākot no pagājušā gadsimta 70.gadiem, skicējums. Guna Rukšāne daudz grāmatā ļāvusi runāt laikabiedriem, ar iejūtīgu klātbūtni, precizējot faktus, raksturojot pašus runātājus.

Grāmata veidota kā Haralda laikabiedru, cēsnieku likteņu kaleidoskops, un arī pašas autores – Gunas Rukšānes dzīvesstāsts, tajā ir svarīgs. Cēsu kultūras centrā Guna Rukšāne esot sākusi strādāt spontāni pieņemta lēmuma rezultātā. Studējusi jurispudenci Rīgā, vienā brīdī sapratusi, ka nevēlas strādāt esošajā sistēmā, un krasi izmainījusi savu dzīvi.

Pēc grāmatas izlasīšanas, es saprotu, ka nevaru pat iedomāties citu cilvēku kā Gunu Rukšāni, kurš varētu izstāstīt Haralda Sīmaņa stāstu. Tas ir dziļi personībā balstīts pasaules skatījums katru cilvēku, varbūt pat pretēji mākslā izplatītajam biogrāfiju rakstīšanas kanonam, redzēt kā daļu no dzimtas, pilsētas, kāda lielāka stāsta. Un tas prasa arī zināmu morālu uzdrošināšanos, ietver neizbēgamu morālu vērtējumu, un ko tādu darīt drīkst tikai tuvu klāt stāvējušais, draugs un cīņu biedrs. Vēl viena no Cēsu leģendām, bez kura nebūtu Haralda Sīmaņa stāsts, ir viņa tēvs – Harijs Sīmanis.

Vecais Sīmanis ir arī tas, kurš pagājušā gadsimta septiņdesmitajos sapulcināja kompāniju, kas divarpus gadus mainīja jumtu Cēsu Svētā Jāņa baznīcai. Ilgi strādāja, līdz noķēra to īpašo augstienes sajūtu, Haralds iemācījās spēlēt ērģeles un satika savu dziesmu vārdu autoru Arvīdu Ulmi. Cēsu baznīca, kā vēlāk ikviena baznīca, kurā šī komanda tādā vai mainīgā sastāvā lika jumtu, kļuva par brīvdomīgo svētceļojumu mērķi.

Guna Rukšāne saka, ka 1975. gadā Haralds Sīmanis vēl komponējis šlāgerīšus, Miervaldis Kalniņš savās atmiņās raksta, ka 1977. - 78. Sīmanis esot bijis pavisam gatavs. Tad iznāk, ka tie ir bijuši tikai pāris gadi, kas Sīmani izmainījuši, un tie aizrit Cēsu baznīcas tornī.

Miervaldis Kalniņš – neparasta personība, kas padomjlaikā uz Sibīriju braucis vairākkārt un labprātīgi. Peļņā. Un arī tāpēc, ka kopā ar citiem no Latvijas atbraukušajiem, paralēli strādājot celtniecībā, Sibīrijā varēja dzīvot daudz brīvestīgāku dzīvi – lepojas, ka tieši viņš ir bijis tas, kas noorganizējis Haralda Sīmaņa pirmos ierakstus. Pateicoties tiem, viņa balsi Liepājā pirmo reizi izdzirdējusi jauniņā aktrise Ieva Akurātere, magnetofona lentē viņa balss aizceļoja no Cēsīm uz Rīgu, pie mūzikas profesionāļiem. Kad 1980. gadā "Mikrofona" aptaujā uzvar dziesma "Ezers", Haralds Sīmanis ir profesionāls mūziķis, Latvijas Filharmonijas paspārnē koncertējošajā grupā “Tip Top”.

Taču es teiktu, ka Haralda Sīmaņa patiesais slavas mirklis ir divus gadus agrāk, 1978. gadā, kad muzikologs Artemijs Troickis Maskavā sarīko folkfestivālu, viss kā pienākas – veltot to Ļeņina komjaunatnes 60. gadadienai – no Latvijas turp aizbrauc Haralds Sīmanis un … iegūst galveno balvu.

Taču koncertos Haraldam Sīmanim joprojām piedevās prasa “Ezeru”. Latvijas folkmūzikas vēsture vēl nav uzrakstīta, varbūt publika vienkārši nezina šīs citas dziesmas. Kad leģendārajā 1988. gada folkfestivālā publikai bija iespēja balsot par visu laiku labāko dziesminieku kustības dziesmu, Ilze Grunte, manā izpratnē mūziķe ar absolūto mūzikas gaumi, ailītē ierakstīja šo Haralda Sīmaņa dziesmu ar Arvīda Ulmes vārdiem. Agni jeb Uguns revolūcija. Iespējams, visu laiku labākā folkdziesma.

1988. gada Cēsu folkfestivāls. Jura Vilcāna organizēts, tas izvērtās par būtisku ceļa stabiņu ceļā uz Latvijas valstiskumu. Lai nostiprinātu Notikumu kā notikumu arī kolektīvajā atmiņā, 2018. gadā Cēsīs tika rīkots pasākums.

Haralda Sīmaņa dziesmas vinilā pārskatāmā nākotnē iznāks kultūras menedžmenta centra “Lauska” izdevniecībā. Jautāju arī par nākotni, vai top kas jauns. Izrādās, Haralds Sīmanis nolēmis pārskatīt dziesmas, kas skanēja 1986. gadā, kādā neparastā iestudējumā, kuru režisors Viktors Jansons bija radījis īpaši paša Eduarda Smiļģa projektētajai mājas teātra telpai, tagadējā Eduarda Smiļģa Teātra muzejā. Frederiko Garsija Lorka “Kliedziens”. Lorkas dzeju tajā lasīja Marina Janaus, uz skatuves ar ģitāru rokās Haralds Sīmanis.

Tā bija leģendāra izrāde, scenogrāfiju – pār skatuvi novilktu virvi un logu telpas dibenplānā, tai bija veidojis Ilmārs Blumbergs. Viena no Marinas Janaus, arī Haralda Sīmaņa, protams, izcilākajām lomām. Izrāde vēlāk apceļoja arī citus Latvijas muzejus, un pat nekvalitatīvā tā laika ierakstā var sagaršot spriedzi.

“Haralds Sīmanis. Dziesminieks” ir grāmata, kas tapusi ciešā sazobē ar Haraldu Sīmani, bet pats viņš tajā runā maz. Ir tikai viena, agrāk presē publicēta viņa intervija.