Dramaturgs, publicists un arhitektūras vērtību aizstāvis Gunārs Priede savās lugās, dienasgrāmatās un vēstulēs ir izcils laikmeta dokumentētājs, taču intervijās dažas viņa atziņas skan kā teiktas par tieši šo laiku. Raidījumā Augstāk par zemi ierakstu fragmenti no Latvijas radio fonotēkas.

Raidījuma sākumā skanēja fragments no žurnālista Raita Kalniņa veidota pionieriem domāta raidījuma “Tu tik esi puika”, kurā viens no sarunbiedriem ir aktieris Gundars Āboliņš, 1974. gadā viņam ir 14.

Nesenā Latvijas televīzijas raidījumā “Kultūrdeva”, grupas “Inokentijs Mārpls” līderis Raimonds Lagimovs jeb Dambis intervijā teica, ka, viņaprāt, mūsdienās robeža starp pagrīdes un populāro mūziku tikpat kā zudusi, taču atšķirība tomēr pastāv – vienus mūziķus nez kāpēc rāda televīzijā, citus nē. Savdabīgs cenzūras veids, ko, jāatzīstas, pamanu pārskatot arī Latvijas Radio fonotēku.

Man varbūt būtu paticis šo raidījumu veidot par Vizmu Belševicu, nupat publiskotas viņas pagājušā gadsimta vidū rakstītās dienasgrāmatas, taču Radio fonotēkā ir tikai jau “Billes” perioda Vizma Belševica. Man būtu paticis šo raidījumu taisīt par dumpīgo laiku dzejā, pagājušā gadsimta 60. – 70.gadiem, taču arhīvā nav ne Ulža Leinerta, ne Aivara Neibarta balss.

Toties Gunārs Priede fonotēkas ierakstu skaita ziņā ir absolūts uzvarētājs, lai arī mūsdienu teātra attiecības ar viņa savulaik spridzinošajām lugām ir … sarežģītas. Ciniskajai 20. -21. gadsimta mijai pārāk pareizi skan viņa, pēckara paaudzei piederīgā, pareizā un didaktiskā valodā rakstītie dialogi. Lai gan Priedes lugu iestudējuma vilnis Latvijas teātros ir piedzīvots arī neatkarīgās Latvijas laikā – Laura Gundara “Jaunākā brāļa vasara” Jaunajā Rīgas teātrī, Mārtiņa Eihes “Smaržo sēnes” Valmierā, Toma Treiņa “Zilā” Nacionālajā,– tomēr režisoriem ikreiz jārada kāda koncepcija, lai tiktu galā ar laikmeta kontekstu šajās lugās. Savukārt, pārskatot intervijas, un te nu jāatzīst, ka valodu ne tikai rakstniecībā, bet arī vēstulēs, dienasgrāmatās, publicistikā izkopušais, visu mūžu sabiedriskos amatos – tostarp Latvijas Kinomatogrāfisku savienībā un Raksnieku savienībā – pabijušais Gunārs Priede, ir lielisks runātājs, bez tam viņa paustās domas šajās intervijās itin nemaz neliekas citam gadsimtam piederīgas.

Mēģinu par Gunāru Priedi domāt – ko viņš darītu šodien? Iespējams, saulainās arhitektūras laukos viņi abi ar Mārtiņu Ķibildu vada raidījumu “Adreses”, jo abos publicistos ir fantastiska spēja reālās dzīves faktus savienot ar ētiskiem ideāliem, vērienīgāku skatījumu uz arhitektūru. Traģiski, ka ačgārnās dzīvošanas laikmets – padomjlaiki, laika nogrieznī palikuši aiz muguras, bet daudzas no Gunāra Priedes lugās tēlotajām konfliktsituācijām ir tās pašas. Gribas piesaukt Māra Bērziņa romānu “Aizliegtais pianīns”, tas ir par birokrātiju, kas mūsdienās lēni un legāli nogalina ideālistus.

Pēdējais fragments raidījumā lai skan Silvijas Radzobes piemiņai. Latvijas Radio fonotēkā atrodu 1978. gada raidījumu, kurā tobrīd 28 gadus vecā teātra zinātniece klausītājiem skaidro tēmu “atbildības koeficients mūsdienu drāmā”. 21. gadsimtā, diktores Laumas Amatnieces nolasītais teksts, mazliet atgādina svētrunu. Bet varbūt arī 1972. gadā sarakstītā Gunāra Priedes “Zilā”, un teātris kopumā, arī kalpoja kā baznīca, kas atjaunoja zināšanu par dzīves vērtību piramīdu. Un šai raidījumā Gunāra Priedes lugas vēstījumu pastiprina un atkārto teātra zinātnieces teiktais.