Valmieras Drāmas teātra ēka šobrīd ir drupu kaudze, kuras Apaļajā zālē četru stundu ilgā izrādē “Nelabie. Pēc Dostojevska” jaunie teātra aktieri kaismīgi sarunājas par idejām un to izliktajām lamatām. Romānu “Velni” Fjodors Dostojevskis sarakstīja kā revolucionārisma kritiku, vīlies 1860. gadu studentu nemieros, atceroties savu dalības Petraševska nelegālajā grupējumā pieredzi. Kurā brīdī jaunu cilvēku runas par labāku nākotnes sabiedrību pāraug asiņainā terorā?

To, cik pirms simts piecdesmit gadiem tapušā Fjodora Dostojevska romāna “Velni” tēmas sasaucas ar mūsdienām, pirmais pamanīja Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis, romāna nodaļu izmantojot  izrādē “Post Scriptum”. Režisors Elmārs Seņkovs, viņš arī šī raidījuma sarunbiedrs, spēra soli tālāk, burtiki pamanot romāna salāgojamību ar mūsdienām.

Kas gan tāds notiek romānā “Velni”? Bariņš situētu jaunu cilvēku dzer šampanieti un runā par labākas nākotnes sabiedrības modeļiem. Viņi ir studenti, šo to  palasījuši no sava laika progresīvo autoru darbiem. Paralēli, kā jau jauni cilvēki,  risina savstarpējās attiecības, iemīlas un šķiras, līdz kādā brīdī tas viss pāraug noziegumā – reālā teroraktā un nebūt ne idejas vārdā veiktā slepkavībā. Kāpēc?  

Atbilde uz šo jautājumu tiek meklēta četru stundu ilgā, jutekliski iedarbīgā teātra pieredzē – Valmieras teātrī tapušajā izrādē “Nelabie. Pēc Dostojevska”. Spēlē Valmieras jaunie aktieri, un izrādē fascinē tieši atskārta, ka romāna darbība patiesi tikpat labi varētu notikt arī mūsdienās. Deviņi aktieri, ap simts skatītāji, kuri, tikai brīžiem aptumšotajā zālē, redz arī viens otra reakciju. Pēc otrā starpbrīža mēs jau viens otru pazīstam, un rodas sajūta, ka te, līdzīgi kā lugas sižetā, notiek kādas puslegālas organizācijas tikšanās. Arī tāpēc, ka tieši šobrīd Valmieras teātra ēka ir drupās, tas ir skats, kas mazliet atgādina fotogrāfijas no Ukrainas karadarbības skartajām vietām, un šai izjauktajā ēkā, mazliet līkumojot pāri ielai, jādodas uz telpu, kas palikusi neskarta, tā ir Valmieras teātra Apaļā zāle.

Elmāra Seņkova uzstādījums izrādē ir nerunāt par Krieviju. Taču notikumu konteksts neizbēgami spiežas virsū:  Eiropa, Latvija vairs nav droša vieta, un, domāju, kopš Krievijas – Ukrainas kara sākuma katram ir nācies kaut kādā veidā tur notiekošo samērīt ar savu dzīvi, kaut vai – piespraužot Ukrainas karodziņu, izlemjot stāties Zemessardzē.