Mūkusalas mākslas salonā līdz 2. novembrim skatāma fotogrāfes Intas Rukas izstāde „Zem tām pašām debesīm”, novembrī izstāde ceļos uz Balviem. Intas Rukas iecere bijusi, par atskaites punktu ņemot vienu apdzīvotu vietu – šai gadījumā Balvus un apkaimi -  uzzīmēt visas Latvijas kopainu, pierakstīt 20. -21. gadsimta vēstures notikumus.

Izstādes „Zem tām pašām debesīm” ideja izaugusi ne tikai no fotoportretu kolekcijas „Mani lauku ļaudis”, no aicinājuma atgriezties Balvos. Kā vēl viens impulss nostrādājis Intas Rukas dalība pirms gada Latvijas Fotogrāfijas muzejā skatāmajā izstādē „Atcerēties dzīvi”.

Sadarbībā ar Balvu novada muzeja vadītāju Ivetu Supi, īpaši uzmeklēti cilvēki, kuri spēj pastāstīt par mežabrāļu un mežameitu cīņām Stompaku purvos, kuri strādājuši Černobiļas ATS sprādziena seku likvidācijā, kuri neatkarīgajā Latvijā veidojuši muitas punktus pierobežā. Parādīt fotogrāfijās un cilvēkstāstos, cik dažādi cilvēki mīt zem vienām un tām pašām debesīm.

Balvu muzejā Intas Rukas izstādi „Zem tām pašām debesīm” atklās 8. novembrī.

Maģisks mirklis – cilvēks sekundes desmitdaļu koncentrējas uz fotoaparāta objektīvu, vai varbūt – iekšēji koncentrējas pats uz sevi. Un tur nekas nav vienkārši. Mirklis, kurā saplūst pozējoša cilvēka skatiens, fotogrāfa skats, camera obscura – maģiskās kastes spēles ar gaismu un tumsu. Jo

Inta Ruka kā māksliniece strādā tikai ar analogo fotogrāfiju – melnbaltais papīrs, fotogrāfiju attīstīšana. Ne mazāk būtiska ir arī viņas pašas personības klātbūtne, veids, kā nodibināts kontakts ar fotografējamo, sarunās pavadītais laiks,

jo katram no Intas Rukas fotografētajiem cilvēkiem klāt pierakstīts arī īss dzīvesstāsts.

Izstāde Mūkusalas mākslas salonā iekārtota divos stāvos. Uz tumši pelēkajām sienām melnbaltajās fotogrāfijās izceļas Rukas portretiem raksturīgās acis. Tas esot bijis pirmais lēmums, kas bijis jāpieņem, kurus no portretiem izdrukāt lielākus, kuru ierindojas taisnās līnijās gar sienām acu augstumā.  It kā ietu garām pa ielu, nosmej Inta Ruka, un

viņa ir sajūsmā par kuratores Lindas Lindenbaumas ideju – otrajā stāvā stāstus nerakstīt blakus portretam, bet katras rindas sākumā ir kastīte ar nelielu grāmatiņu. Ja vēlies, skaties foto, ja vēlies – lasi stāstus, jo tās ir divas dažādas uztveres.

Te ir nejauši, pat garāmejot skvēriņā satikti cilvēki, bet ir mērķtiecīgi uzmeklēti. Kā ducīgs vīrs staltu stāju uzvalkā izstādes sākumā. Juris Boldāns.

Sarunā klātesoša ir arī izstādes kuratore Līga Lindenbauma. Viņas ziņā bija arī izstādi „Zem tām pašām debesīm” pavadošo pasākumu programma, notika sociologa Mārtiņa Kaprāna lekcija.

Inta Ruka sarunā dalās ar metodēm, kādas viņai izstrādājušās tajās trīs vasarās, kad fotografējusi Balvu ļaudis. Kā sākt sarunu ar nepazīstamu cilvēku? Vispirms viņa prasījusi, ko viņš dara šobrīd, tad – ko darījis iepriekš. Un tad, izejot no šiem jautājumiem, sarunā vedinājusi uz sev interesantāko dzīves nogriezni.

Inta Ruka nelasa, jo tālbraucēja Dvinska teiktajā jaucas latgaļu, baltiešu, krievu valodas, iesprūk pa piparotākam vārdam vai tēmai. Arī agrākajās fotoportretu kolekcijās – „Mani lauku ļaudis”, „Amālijas iela 5a” Inta Ruka rakstīja stāstus par fotografētajiem, bet tie bija autores trešajā personā rakstīti sarunu atstāsti. Pirmoreiz šie vēstījumi ir pirmajā personā.

Interesanta epizode Mārtiņa Kaprāna lekcijas laikā. Klausītāju vidū bija arī profesionāļi, dzīvesstāstu pētnieki, un viņi teica, ka bieži vien cilvēki nemaz negribot stāstīt, jo īpaši par savu dzīvi, personiskas lietas. Inta Ruka ik pa brīdim atkārto, ka stāstīt grib visi. Cita lieta, ka ne vienmēr ir laiks klausīties.

Intas Rukas draiski uzsauktais, ka viņi tur esot dzēruši, es pieņemu, vairāk jāsaprot kā sociāls rituāls. Tas ir, kad tu sēdi, klausies un nesteidzies prom. Glāzīte šai gadījumā ir laika mērvienība.

Līga Lindenbauma atsaucas uz Māra Maskalāna 2013. gada personālizstādi „Nagļi LV – 4631”, kurā portretēti viena ciema iedzīvotāji. Rakstot par Intas Rukas fotoportretiem, reizēm tiek piesaukts arī fotomākslas klasiķis Augusts Zanders, kurš pagājušā gadsimta 20. aizsāka tipoloģisko dažādu profesiju pārstāvju portretu ciklu jeb "Vācijas iedzīvotāju fotokatalogu". Taču Intas Rukas fotogrāfijās ir arī šī sarunīgā daļa, un te Līga Lindenbauma velk paralēles ar kādu pavisam nesenu Rīgas kultūras dzīves aktualitāti.

Tā ir vēl viena tēma, ko Inta Ruka aizskar savā izstādē. Mainoties politiskajām varām, ideoloģijām, ir tādi – noklusētie – dzīves posmi. Ka cilvēki nedrīkstējuši stāstīt – par izsūtījumu uz Sibīriju, par pēckara gados, dienesta armijā laikā pieredzēto. Un arī tagad padomjlaikā notikušais tiek atbīdīts tālāk, to nevēlas uzklausīt, par to nerunā. Un tas ir veids. kā politika, ideoloģija joprojām iejaucas mūsu atmiņu stāstos. Inta Ruka mērķtiecīgi uzmeklējusi arī viņus.

Intai Rukai patīk klausīties cilvēku stāstos. To var sagaršot caur viņas pašas stāstīto. Šī izstāde „Zem tām pašām debesīm” nebūtu varējusi tapt tāda, kāda tā ir, ja nebūtu šīs atmiņu, cilvēku pazīšanas, atgriešanās piesaistes.