Bioloģe, tautas tradīciju kopēja un „Saucēju” dziedātāja Janta Meža šopavasar ieguva vēl vienu augstāko izglītību – pabeidza Latvijas Mākslas akadēmiju, diplomdarbam izvēloties maz pētītu tēmu – viņa apzināja Latvijas amatnieku rokām darinātos Romas katoļu baznīcas liturģiskos tērpus, un vienu šādu tērpu savām rokām darināja pati. Tajā Latvijā augošās savvaļas lilijas stāv līdzās baznīcas simboliem, bet teicējas Margaritas Šakinas dziesmas līdzās Dieva vārdam.

Raidījuma sākumā skan jau mūžībā aizgājušās izcilās folkloras teicējas no Ziemeļlatgales, Rekavas etnogrāfiskā ansambļa dibinātājas Margaritas Šakinas balss. Teicēja zināja un dziedāja no iepriekšējām paaudzēm mantotās gan tautas, gan baznīcas dziesmas, un šo divu garīguma ceļu harmoniska līdzās pastāvēšana viņas personībā, bija iedvesmas avots Jantai Mežai, darinot diplomdarbā baznīcas tērpu, kurā uz balta zīda izzīmētās Latvijā augošās savvaļas lilijas stāv līdzās baznīcas simboliem, bet teicējas Margaritas Šakinas dziesmas līdzās Dieva vārdam.

Latvijā baznīca un valsts politisku iemeslu dēļ ir šķirta, bet cilvēkā Dieva un sakņu sajūta ir vienota, šai raidījumā teiks priesteris, sakrālās mākslas kolekcionārs un pētnieks Andris Vasiļevskis.

Šī raidījuma trešā sarunbiedre ir  Latvijas Mākslas akadēmijas asociētā profesore, mākslas doktore Inese Sirica, viņa Jantas Mežas pētījumu atbalstīja kā diplomdarba recenzente, pētījuma rezultāti tika iesaistīti arī valsts pētījumu programmas “Kultūras kapitāls kā resurss Latvijas ilgtspējīgai attīstībai” apakšprojektā "Etniskais mākslā. Amatniecībā, lietišķajā un tēlotājā mākslā, dizainā un arhitektūrā".

Priesteris Andris Vasiļevskis reizēm tiek saukts par “suitu priesteri”. Jā, viņš bija tas, kurš astoņus gadus kalpodams katoļu draudzēs Alsungā, Jūrkalnē un Gudeniekos, suitus iedrošināja baznīcā nākot vilkt suitu drānas, dievkalpojumā tautas dziesmas dziedāt baznīcas psalmu meldijā. Alsungas Svētā Miķeļa baznīcai sekoja Liepājas Svētā Jāzepa katedrāle, tagad par jauno kalpošanas vietu kļuvušas Aizputes, Pāvilostas un Vecpils draudzes. Taču visur, kur Andris Vasiļevskis pabijis, viņš paralēli priestera darbam nav žēlojis spēkus kultūras mantojuma glābšanai.

Jantas Mežas darinātais liturģiskā tērpa komplekts Ziemeļlatgales priesterim: balts zīds, ar herbārija jeb tumša zelta krāsas ielaidumiem, uz kuriem precīzi – kā no botānikas grāmatas kopēti – attēlotas Latvijā augošo savvaļas liliju saknes, lapas un ziedi. Zem tiem, ar zilu tinti, rokrakstā – Margaritas Šakinas teikto dziesmu vārdi. Janta Meža precīzi uztvērusi viduslaikos sakrālajā mākslā praktizēto – ar zīmējumiem, tēliem, zināšanām papildināt, padziļināt dievkalpojuma norisi. Un tā šķiet mākslinieku Latvijā vēl neapgūta joma: sakrālajā mākslā iespējams apliecināt sava laika vērtības, iemūžināt stāstus. Vai tas notiek citviet pasaulē? Latvijas Mākslas akadēmijas mājas lapā atrodamajā Ineses Siricas intervijā ar Jantu Mežu uzzinu, ka viņu iedvesmojis kāds angļu mākslinieces darbs.

Jantas Mežas darinātais tērps tagad nodots priestera Andra Vasiļevska lietošanā.