Raidījumā Augstāk par zemi jauna rubrika „Tandēms”. Šogad reizi mēnesī stāsts par kādu izcilu personību, atklājot viņu no cilvēciskās, ģimeniskās puses.

Bieži skandēta atziņa, ka aiz katra veiksmīga vīrieša stāv kāda sieviete, vai aiz izcilas sievietes stāv gudrs vīrietis. Visbiežāk tās nav tikai divu cilvēku attiecības, teju katru no mums veidojusi veselas dzimtas vēsture, satiktie cilvēki. Cilvēks par cilvēku top mijiedarbē, vai tuvplānā skatot – vismaz tandēmā.

Dzejnieks, rakstnieks, politiķis Jānis Akuraters savā mājas dzīvē bija izcilu sieviešu apņemts: viņa sieva Marija Akuratere bija viena no pirmās izglītoto latviešu sieviešu paaudzes, māsa Helēna Akuratere cildeniem vārdiem raksturota Kārļa Krūzes dienasgrāmatās.

Dzejnieks, rakstnieks, politiķis Jānis Akuraters savā mājas dzīvē bijis izglītotu, mīlošu, drosmīgu sieviešu apņemts. Jānis Akuraters nāk no Jēkabpils puses, viņa māte Dārte bija mežsarga sieva. Savukārt mājā, kur šobrīd iekārtots J. Akurātera muzejs, līdz pat pagājušā gadsimta 70.gadiem saimniece bija Akuratera sieva Marija Anna. Nesen muzejā tika svinēta vēl vienas šīs mājas iemītnieces, vismaz mūža pēdējos gados, ilggadējas Rīgas paraugtipogrāfijas darbinieces, Jāņa Akuratera māsas Helēnas diena, viņas īpašās personības raksturojums – Zelta kukainis, debesu zilums, un tērauda stingrība – ielavījies gan Antona Austriņa, gan Kārļa Krūzes darbos.

Taču cikla „Tandēms” pirmais raidījums ir veltījums šī gada jubilārei, 21. janvārī 110 gadi apritēja Jāņa Akuratera meitai, dzejniecei, tulkotājai Laimai Akuraterei. Stāsta J. Akurātera muzeja vadītāja Ruta Cimdiņa un J. Akurātera muzeja galvenā speciāliste Maira Valtere.

Akurateru dzimtas stāsts ir stāsts par māju Pārdaugavā

Varētu arī teikt, ka šī raidījuma galvenā varone ir Jāņa Akuratera muzeja māja, kas nesen piedzīvojusi lielu notikumu – restaurāciju, un apmeklētājiem durvis no jauna vērusi 2017. gadā, jo tieši māja satur kopā un atklāj apmeklētājiem dzimtas stāstus. Pēc mājas atjaunotnes apmeklētājiem atvērtas arī vairākas no jauna iekārtotas istabas – mājas saimnieces – muzeja vadītāja Ruta Cimdiņa un galvenā speciāliste Maira Valtere – sagaida priekšautos, jo no jauna iekārtota pirmā stāva virtuve ar plīti, un tur arī šobrīd tiek vārīts ēdiens. Otrajā stāvā, kurp ved Maira Valtere, apskatāma arī pagājušā gadsimta sākuma vannas istaba, un no jauna atvērta arī Laimas istaba.

Jānis Akuraters šai paša izsapņotajā mājā nodzīvo vien trīs, četrus gadus. 1937. gada vasarā viņu no šīs pašas mājas kamīnzāles izvada, pagalmā bēru braucienam iejūgti seši sirmi zirgi, pārsegti ar vienu garu, baltu tamborētu seģeni, bet pavadoņi bija ietērpti kā strēlnieki Ziemassvētku kaujās – baltos mēteļos un kapucēs. Šobrīd, kad Jāņa Akurātera piemiņu, iekļaujot kora repertuārā ar dzejnieka vārdiem, kopj gan netālās Torņkalna baznīcas koris, gan arī – nāve kā tēma šogad aktualizēta vairākās zinātniskās konferencēs, muzeja vadītāja Ruta Cimdiņa, kas nemanot pievienojusies sarunai, prāto par iespēju aktualizēt šīs labi dokumentētās bēres kā iespējamu pētnieku intereses objektu.

Stāstot stāstu par Akurateru dzimtas sievietēm, iespējams, tas ir stāsts par turpinājumu, to, kā viņas prata padomjlaikos no nacionalizācijas nosargāt šo māju, līdz ar to, arī dzejnieka piemiņu.

Jāņa Akurātera muzeju šai mājā izveidoja 1991. gadā, taču vēl labu laiku, arī kad 1997. gadā muzejā strādāt sākušas raidījuma ceļvedes Ruta Cimdiņa un Maira Valtere, viņas atceras, ka Laimas istabā tolaik Kultūras ministrija bija iedalījusi darbnīcu restauratorēm.

Tas, ka koka māja Pārdaugavā gandrīz līdz valstiskās neatkarības atgūšanai visu laiku bijusi Akurateru ģimenes pārziņā, ka tā arī pārdota ar mērķi to uzturēt kultūras vajadzībām, muzeja darbiniecēm pavēra kolosālu iespēju. Glabāt atmiņas nevis par vienu, lai arī izcilu personību. Ruta Cimdiņa rāda pamatīgus aprakstus, kuros dokumentēts katrs priekšmets, kurā vietā tas atradies, kurā istabā.

Laima Agita Akuratere jeb Laimīte

Bērnības zīmējumi, saulainā istaba, gaišmatainā sieviete Voldemāra Tones gleznā salonā –, arī muzeja darbinieces Laimu Agitu Akurateri labprāt sauc par Laimīti? Milzīgs gaišums, pat tāda kā sapņotājas nevainība – un šīm sajūtām atbilst gan muzejā no jauna iekārtotā istaba, gan arī Ievas Paršas balsī lasītie Laimas Akurateres dzejoļi, kas ik pa brīdim izskan raidījumā.

Laima Akuratere prata piecas svešvalodas, paralēli tam, aizrautīgi studiju gados interesējās par mākslas vēsturi, pie profesora Dauguļa apguva klavierspēli un mūzikas teoriju. Savs nopelns tajā ir arī viņas mātei, kura bija guvusi savam laikam labu izglītību.

Laimas Akurateres kā dzejnieces atklāšana no jauna notiek 1999. gadā, kad beidzot tiek izdots viņas vienīgais dzejoļu krājums „Dažas dziesmas”. Krājums ir sakārtots jau 1948. gadā, bet pati autore to nolemj neizdot, jo nevar neko labu uzrakstīt par padomju varu, kas tolaik bija obligāti jāiekļauj krājumā.

Laimas istabā Akuratera muzejā Pārdaugavā viss ir vienkopus, rakstāmgalda atvilktnē burtnīca ar vēl nepublicētajiem dzejoļiem, grāmatplauktā Petrarka, skapī labo laiku kleitas. Un gulta, kurā izslimot kaites un rakstīt vēstules. Uz Sibīriju izsūtīts ir Laimas mīļotais vīrs, Fricis Osis.

Marijai un Laimai izdevās nosargāt māju, tā bija tikai pusotru kvadrātmetru par mazu, lai kopplatības ziņā atbilstu jaunajam padomju likumam par nacionalizāciju. Taču īrniekus ņemt nācās. Tā bija diriģenta Edgara Račevska ģimene, arī ārsti, putnkopji no Pierīgas, bez mājvietas palikušie no Sarkanā Krusta. Vienīgā tukšā istaba, ko neizīrēja, bija Akuratera kabinets.

Laimu kā personību spilgti raksturo arī viņas nostāja, mudinot dēlu doties studēt uz Lietuvu. Ģimene joprojām skaitās politiski neuzticama, kas nozīmē, ka dēlam, Jānim Viesturam, kurš mūziku sāka mācīties uz klavierēm, tepat, Akurateru mājas pirmā stāva kamīnzālē, mācības tālāk konservatorijā Latvijā bija neaizsniedzamas. Viļņā viņš kļuva par vienu no erudītākajiem muzikologiem.