Nesen atvēršanas svētkus piedzīvoja nu jau sestā grāmata Latvijas Bībeles biedrības izdotajā ārpus kanonisko tekstu sērijā - „Jēkaba protoevaņģēlijs”. Tas ir stāsts par Jēzus vecvecākiem – Annu un Joahimu, Marijas brīnumaino piedzimšanu, un vēl viena mums labi zināmā Ziemassvētku stāsta versija. Par jauno izdevumu stāsta tulkotāja, Tilburgas Universitātes doktorante Aļesja Lavrinoviča, tulkotājs un tekstu redaktors Arturs Hansons un Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne un Bībeles teoloģijas katedras profesore Dace Balode.

Maza grāmatiņa ar klasisko Betlēmes ainiņu uz vāka – Jēkaba proto jeb priekševaņģēlijs. Grāmatā aprakstītie notikumi, kurus raidījumā Augstāk par zemi pārstāsta šī teksta tulkotāja Aļesja Lavrinoviča, mazliet atšķirīgā veidā liecina par no Bībeles labi zināmo Ziemassvētku stāstu. Un tāds arī ir Latvijas Bībeles biedrības izdoto ārpuskanonisko tekstu sērijas mērķis – rādīt, ka Bībeles kanons nav dzimis tukšā vietā, ka ir milzīgs tekstu kopums, kas gan ietekmējis kanonisko tekstu tapšanu, gan labāk paskaidro to kontekstu, agrīno kristiešu uzskatus, un šos tekstus pamazām ir iespēja iepazīt arī latviski.

Latvijas Bībeles biedrība, 2012. gadā pabeigusi organizēt darbu pie Bībeles jaunā tulkojuma tapšanas, uzreiz ķērās pie ārpus kanona palikušo darbu tulkošanas. Jēkaba protoevaņģēlijs ir sestā sērijā iznākusī grāmata. Pirms tam iznākuši Toma evaņģēlija, Pāvila darbu un citi latviskojumi.

Līdz šim sērijā izdoto tekstu tulkotāji lielākoties bijuši Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes studenti un pasniedzēji. Jēkaba protoevaņģēlijam tulkotāji ir divi - Aļesja Lavrinoviča un Arturs Hansons. Viņš zināms kā izcils redaktors, piemēram, Džeimsa Džoisa „Ulisa” jaunajam izdevumam. Izrādās, viņš arī ir savulaik studējis Teoloģijas fakultātē, šī bijusi iespēja atgriezties pie Jaunai derībai tuvās grieķu valodas.

Arī Aļesja Lavrinoviča ir absolvējusi LU Teoloģijas fakultāti. Tiesa, grieķu valodu viņa apguvusi Zviedrijā un Jēkaba protoevaņģēlija tulkojums bijis labs izaicinājums atcerēties šo valodu. Aļesju Lavrinoviču pēc juristes diploma iegūšanas tomēr vilinājušas senās valodas, sekojušas studijas Zviedrijā, kas turpinājās Latvijas universitātes Teoloģijas fakultātes maģistra programmā. Šobrīd viņa studē doktorantūrā Tilburgas universitātē Nīderlandē un ir pasniedzējā Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē.

„Jēkaba protoevaņģēlija” latviešu izdevuma tapšanā iesaistīta ir arī Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne un Bībeles teoloģijas katedras profesore Dace Balode.

Raidījumā Augstāk par zemi par sērijā tapušajiem tulkojumiem bijušas vairākas sarunas. Viena no atziņām, kas gūta veidojot raidījumus par sērijas iepriekšējiem izdevumiem, un ko var attiecināt arī uz „Jēkaba protoevaņģēliju”, lai arī runa ir par seniem un ļoti seniem rokrakstiem, vairums no tiem ir tīri fiziski atrasti vai vismaz no jauna aktualizēti mūsdienās. To tulkotāji arī ir cilvēki ar šo laiku pasaules uztveri un šī laikmeta uzdotiem jautājumiem.

„Jēkaba protoevaņģēlijs” uzrakstīts kā stāsts, kā liecība. Ja tas radies 2. vai 3. gadsimtā, tomēr jāsaprot, ka cilvēks tik ilgi nedzīvo un tas nevar būt Jēzus dzimšanas aculiecinieks. Tāpēc likumsakarīgs ir jautājums, kas ir bijis Jēkabs?

Mūsdienās, kad tekstu autorība lielākoties ir skaidra, un nepārkāpjama, to varbūt ir grūti saprast, bet „Jēkaba protoevaņģēlija” tapšanas laikā būtiskākais bija likt šim tekstam sludināt, pārliecināt savu klausītāju.

Lūk, kā sākas „Jēkaba protoevaņģēlija” 1. nodaļa: „Divpadsmit cilšu stāstos bija Joahims, ļoti bagāts vīrs, savas dāvanas Kungam viņš pienesa divkārtīgi, pie sevis sacīdams, „No manas pārpilnības tiks visai tautai, un tas, kas jādod Kungam Dievam piedošanas labad, būs mans izpirkums. (..) Pienāca Kunga lielā diena, un Izraēla dēli nesa savas dāvanas. Un Rūbēls nostājās viņa priekšā un teica: „Tu nedrīksti pirmais pienest savas dāvanas, ko Izraēla tautā neesi radījis sev atvasi.” Un Joahims ļoti noskuma …”

Joahims aizgāja tuksnesī, Anna skumja palika mājās un apraudāja savu likteni, ka ne viņai vīra, ne bērnu. Tad pie abiem ieradās eņģelis, kurš paziņoja, ka viņiem piedzims bērns.

Šis vēstījums ir arī emocionāli spēcīgs. Izbēdājusies, Anna novelk sēru drēbes, uzvelk līgavas tērpu, un iet dārzā, kur dzīvība svin savus svētkus.

Tik brīnumaini pasaulē nācis bērns – Marija – tika apsolīta templim, un tur arī vadīja laiku līdz 12 gadu vecumam, dzimumbrieduma sasniegšanai. Un te nu priesteru priekšā uzdevums, meitene, kas asiņo, vairs nedrīkst atrasties templī, priesteri saaicina bez sievas palikušos atraitņus, un lūdz no Dieva zīmi. Zīme baloža izskatā tiek saņemta, Marija tiek atdota Jāzepam, līdz kādu dienu Mariju, līdzīgi kā viņas māti Annu, apciemo eņģelis ar vēsti.

„Jēkaba protoevaņģēlija” stāsts ir aizkustinošs ar to, ka tas glabā vēl visu mulsumu par neparasto notikumu, tajā ir ne tikai kanonisko tekstu liecības spēks, bet arī cilvēciskais moments.

„Jēkaba protoevaņģēlijā” ir vairāki stāsti. Pirmais no tiem attiecas uz Marijas brīnumaino izcelsmi. Tad – liecība par Jēzu, kurš jau pirmajos savas dzīves mirkļos, piedzimis nevis kā bērns, bet jau patstāvīga būtne – pats iznācis no alas, pats paņēmis savas mātes krūti. Trešais, laikam pats būtiskākais, vēstījums attiecas uz bezvainīgo ieņemšanu, protoevaņģēlijā tūlīt pēc dzemdībām iesaistās kāda Salome, kas kā vecmāte apliecina Marijas jaunavību.

Sieviete agrīno kristiešu kopienās varēja būt kopienas mājvietas saimniece, ja tā kā patvērumu draudzei piedāvāja savu namu, un šai nozīmē – tās vadītāja. Varēja, kā svētā Tekla, iepriekšējā sērijas izdevumā, atteikties no dzimtā norunātas laulības, kļūt par mocekli ticības vārdā. Kristīgais ceļš, kā sievietes lielākas brīvības, pastāvības iespēja, savā ziņā ir arī Jēkaba protoevaņģēlijā.

Ala - vēl viens interesants aspekts, ar ko „Jēkaba protoevaņģēlijs” atšķiras no Bībeles liecībām.

Kāpēc būtu tik svarīgi, vai Jēzus ir dzimis alā, vai kūtiņā? Faktā, ka senākajās svētbildēs alas motīvs saglabāts, mēs varam arī iztēloties kā, visi šie folklorizējušies stāsti kristietības pirmajos gadsimtos pastāvējuši līdzās un ietekmējuši arī Bībeles kanonisko tekstu tapšanu. „Jēkaba protoevaņgēlijs” to starpā bijis viens svarīgākajiem un ietekmīgākajiem.