Šobrīd pūļa finansēšanas kampaņā tiek vākti līdzekļi grāmatas "Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmatas” izdošanai. Tās ir Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatas, rokrakstā piepildītās 62 klades aptver gandrīz visu 20. gadsimtu, drīzumā iznāks to pirmais sējums, kas aptvers 1927. līdz 1949. gadu. Šo dienasgrāmatu var lasīt gan kā personības augšanas stāstu mūža garumā, gan lielu vēstures notikumu aculiecinieka vēstījumu. Unikālu to padara padomjlaikā krimināli sodāmās, tāpēc citu acīm slēptās un noklusētās homoseksuāļu subkultūras apraksti.

Dienasgrāmatas izdošanu organizē biedrība "Ascendum" kopā ar lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienību "Mozaīka", un, lai arī līdzekļi joprojām tiek vākti, paralēli notiek darbs pie grāmatas izdošanas, un jau šobrīd ir zināms, ka grāmata iznāks augustā, praida laikā. Jā, šo dienasgrāmatu publiskošana ir daļa arī no politiskas cīņas.

Kaspars Aleksandrs Irbe dzimis 1906. gadā, viņa senākās atmiņas saistās ar Pirmā pasaules kara notikumiem, kad kopā ar vecākiem viņš bija devies paskatīties, kā armija stratēģiskos manevros Dubultos nodedzina strīpu jūrmalnieku koka ēku, to iedzīvotāji, vēl nesen tuvi kaimiņi, tagad pako mantas, dodoties bēgļu gaitās. Tobrīd Irbem ir tikai desmit gadi.

Šajās kladēs ir Latvijas valsts dibināšana, vācu, padomju okupācijas periods. Izvešanas nakts, kurā Irbem brīnumaini izdodas paglābties. Viss padomjlaiks, un atkal - Latvijas valsts neatkarības atjaunošana. Politikā Kaspars Aleksandrs Irbe pārlieku nav jaucies, taču lasījis avīzi “Cīņa”, komentējot izlasīto savās dienasgrāmatās. Arī strādājot kā tiesu izpildītājs redzējis padomjlaika sadzīves skarbo pusi.

Raidījumā Augstāk par zemi kopā ar vēstures doktori, topošās grāmatas ievada un komentāru autori Inetu Lipši mēģinām rast argumentus arī,- kāpēc cilvēka seksualitāte 20. gadsimtā kļuvusi par būtisku filozofijas, vēstures pētījumu tēmu, kādu postu tās aptveršanā nodarījis padomjlaika noklusējums.

Kā viss sākās? Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatu mantinieks ir vēsturnieks Ainars Radovics. Inetas Lipšas rokās tās nonāca pēc kādas publikācijas sociālajos tīklos.

Kaspars Aleksandrs Irbe dienasgrāmatās, mērķtiecīgi rakstījis kā padomjlaika dzīves noklusētās puses liecību. Viņš apmeklējis arī homoseksuāļu tiesas prāvas. Dienasgrāmatas ir teju vienīgā liecība, jo arhīvu materiālos neatrast ne sēdes gaitu, ne skatītāju aprakstu, labākajā gadījumā glabāts tiek spriedums.

Kaspars Aleksandra Irbes laikabiedri ir Anšlavs Eglītis, Melānija Vanaga, viņu dzīvesstāsti pārstāv veselu paaudzi – tie ir izdzīvotāju stāsti, visu padomjlaiku izdzēsti no oficiālās vēstures. Tāpat kā līdz šim tas bija ar Kaspara Aleksandra Irbes dzīvi. Viņš pārstāv palicējus. Tos, kuri pamanījās, dzīvojot Padomijā, bet radīt ap sevi pirmskara Latviju.

Šajās dienasgrāmatās rodamas gan autodidakta recenzijas par pagājušā gada 60. – 80. gadu operas izrādēm. Visu izrāžu izrāde Irbem ir Vāgnera “Valkīra”, to viņš noskatījies piecpadsmit reižu. Irbe ir Smiļģa fans, iet arī uz Dailes teātri. Jūsmo par Aspazijas “Vaideloti”.

Mums ir darīšana ar cilvēku, kurš, dzīvojot Padomijā, novijis sev ligzdiņu pavisam nepadomiskā realitātē. Kaspars Aleksandrs Irbe mūžu nodzīvo Dubultos, viņa ģimenei pieder neliela mājiņa, kurā visos laikos vasarās istabas tiek izdotas atpūtniekiem, kas nodrošina finansiālu neatkarību jebkuros laikos. Taču arī maizes darbs paplašina viņa redzes loku, padomjlaikā nodrošina saskarsmi ar reālo dzīvi.

Šo dienasgrāmatu var lasīt arī kā pieaugšanas stāstu, personības sevis meklējumus. Irbes dienasgrāmata ir vērtība arī tāpēc, ka 60 gados mēs varam izsekot viena cilvēka pasaules uztveres maiņai. Arī literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš Irbes arhīvā atradis ko sev noderīgu.

Ja par šo dienasgrāmatu lielāko vērtību tomēr uzskatām liecības par homoseksuāļa dzīvi laikos, kad homoseksualitāte bija krimināli sodāma. Ir kāds jautājums, kas neliek mieru. Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatās ir gadījuma seksa apraksti. Krūmiņos, publiskās vietās, parkos, tualetēs. Vai bailes tikt atklātam traucēja dibināt cilvēcīgākas attiecības, vai tā bija paša dienasgrāmatas rakstītāja izvēle?

Kad 2018. gadā iznāca vēsturnieka Ainara Radovica  “Dubultu vēsture”, jūsmoju par šo pētījumu, meklēju iespēju nopirkt, bet necerēju, ka man izdosies grāmatas jau otrā izdevuma eksemplāru saņemt no autora paša rokām. Izrādās, neviens cits kā “Dubultu vēstures” autors Ainars Radovics ir arī Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatu mantinieks.

“Villa Irbe” Dubultos, joprojām darbojas kā pansija, patīkami bija redzēt ar kādu rūpību un gaumi tagadējie saimnieki viesiem domātajās istabās uzbūruši Jūrmalas koka māju seno šarmu. Kaspara Aleksandra Irbes atmiņas ir arī liecība par pagājušā gadsimta otrajā pusē ārkārtīgi apmeklētās kūrortpilsētas atpūtnieku dzīvi.

Sajūtas to lasot patiešām ir duālas. Kaspara Aleksandra Irbes valoda ir izglītota cilvēka valoda. Novērojumi, paša piedzīvojumi pierakstīti lakoniski, dokumentējot. Un tomēr no šī apraksta mēs nepārprotami saprotam, ka Irbe ir bijis viens no tiem it kā neredzamajiem cilvēkiem, kas romantiskas vakara pastaigas vai publisko pludmaļu apmeklējumu var padarīt derdzīgu. Lūriķis. Krūmu pārītis. Tai pat laikā viņa nodomi no šo laiku skatu punkta būtu vērtējami kā progresīvi. Viņš iet pret straumi – izpēta paša pieredzē, vērojumā un pierakstot savu un citu seksualitāti.

Latvijas teritorijā homoseksualitāte ar dažādu likumu spēku tikusi sodīta jau kopš 19. gadsimta, kad Latvija vēl bija Krievijas impērijas sastāvā. 1918. gada 18. novembrī nodibinātā Latvijas Republika šai jomā pārņēma cariskās Krievijas likumu praksi, kas paredzēja sodu ar ieslodzījumu cietumā uz laiku ne mazāku par trim mēnešiem. Inetas Lipšas grāmatā “ LGBTI vēsture Latvijā pēdējos 100 gados” varam izsekot, ka 1961. gadā pieņemtajā Padomju Latvijas kriminālkodeksā sods bija paredzēts uz laiku no 3 līdz 5 gadiem. Tikai 1992. gadā Pasaules Veselības organizācija homoseksuālismu izņēma no garīgo slimību saraksta. 1992. gada 1. martā, jau neatkarīgajā Latvijā likums, kas noteica, ka homoseksualitāte ir sodāma, tika atcelts.

Kaspars Aleksandrs Irbe izmantoja savu izglītību, valodu zināšanas, materiālās iespējas, lai ne vairāk kā nodzīvotu jēdzīgu dzīvi. Lai būtu ko atcerēties. Lai pierakstītu.