Labu dienu! Mans nodoms ir šai raidījumā uzrakstīt 2024. gada dienasgrāmatu.  Deviņdesmito gadu sākumā postmodernisma garā literatūrā iedibinājās jaunsžanrs, tapa Eiropas lielo pilsētu “citādie’ ceļveži. Neskaidri atceros, kāda no tiem nosaukumā bija pieminētas “erogēnās zonas”, un tas diezgan precīzi raksturo arī manu nodomu un  mērķi. Kur meklēt pilsētu erogēnās zonas, kas atsaucas pieskārienam, vilina un vedina? Sekojot šim piemēram, grasos sevi iztaujāt, kas ir manas dzīves patiesie notikumi, kas līdzīgā veidā atsaucas vai raida domas impulsu?  Laiks galēji subjektīvajai 2024. gada dienasgrāmatai.

Pirmdiena

Pagājušajā gadā tikām pie divām apjomīgām, brīnišķīgām dienasgrāmatām. Īsi pirms Jāņiem latviešu prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projektā “Es esmu…” Gundegas Grīnumas sakārtotas iznāca Ivandes Kaijas desmit gadus – no 1911. līdz 1921. gadam – rakstītās dienasgrāmatas “Es stāstu visu”.

Kas šai laikā notiek rakstnieces dzīvē? 1910. gadā viņa, protestējot pret iesprostotību laulībā, dodas uz Parīzi, apmeklē lekcija Sorbonnas univesitātē. Apciemo Raini un Aspaziju Kastaņolas trimdā. Dienasgrāmatā nospiedumi no ceļojumu laikā uzrakstītā romāna “Iedzimtais grēks”, kas Latvijas labākajās famīlijās sacēla sašutuma vētru, jo slavināja brīvo mīlestību un kritizēja laulību. Ivandes Kaijas jeb Antonijas Lūkinas dzimtas mājās “Ģērķēnos”, arī tās pieminētas dienasgrāmatās, tagad ir pašvaldības iekārtots Skulmju dzimtas muzejs. Tā ir vieta ar brīnišķu skatu no kraujas pāri upei, veciem ozoliem, tur ir arī Ivandes Kaijas akmens. Dienasgrāmatas lappusēs daudz kara.

Gada beigās iznāca rakstnieces Andras Neiburgas “Es esmu tas, kas paliek pāri. Dienasgrāmatas” divos sējumos. Sešpadsmit gadus Andra Neiburga pierakstījusi savu dzīvi. Tas ir 2003.-2019. gads, cits laikmets, un arī dienasgrāmatas tiek rakstītas citādi, daļa no tām vecmodīgi – kladē, daļa – datorā, un arī publiski — internetvidē noteiktai ļaužu kopai svarīgajā Sviesta cibā. Ieraksti dienasgrāmatās atsauc atmiņā visu to, ko tik ļoti iemīlēju Andras Neiburgas stāstos. Viņas dzīves redzējumā ikdienībai ir tik plāna garoza, ka eksistenciāls izmisums vai pārpasaulīgs prieks to var pāršķelt jebkurā mirklī.

Trešdiena

Oktobra beigās par teju sakrālu mākslas pārdzīvojumu man izvērtās Helēnas Heinrihsones personālizstāde “Klejotāji” vēl tikai topošajā Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja telpās Vecrīgā, Mārstaļu ielā 6. Telpas labi pazīstamas. Tur kur deviņdesmitajos bija mākslas galerija, kurai visi skrēja cauri uz kafejnīcas un satikšanās vietu M6, tagad muzeja apmeklētāju centrs. Viena no cerībām, nākamgad sagaidot Rakstniecības un mūzikas muzeja pārcelšanos uz Vecrīgu, ka tas spēs ar kvalitatīvām idejām apaugļot šobrīd vairāk tūristu atrakcijām atstāto Vecrīgu.

Helēnas Heinrihsones izstāde “Klejotāji” sanākusi kā sava veida sānsolis –mākslas klātbūtne muzejā, kura vēl nav. Anna Heihrihsone izstādei bija radījusi sava veida scenogrāfiju – dažas telpas  pustumsā, vismaz tā tas šķita attiecībā pret spilgti izgaismotajām gleznām. Helēnas Heinrihsones gleznas prasa gaismu, taču arī to spilgtie, fantāzijas tēli, kā šķiet, izstaro gaismu. Roze kā absolūta skaistuma simbols. Skaistums glābs pasauli! Taču nesenāk tapušajās gleznās māksliniece bija sagleznojusi … pērtiķus. Pa vienam kā portretus, vēl – ģimeniskās grupās. Radības aizkustinoši nezinošas, aizkustinoši atklātas. Izbrīns, prieks, bēdas – tas viss ir šajās sejās. Un aizkustinoši līdzīgas cilvēkam.  Jā, jā, tie esam mēs paši. Apjukuši, nezinoši, priecāties gatavi. Es nezinu, vai tas mani aizvaino – varbūt tiešām visa tā civilizācijas sarežģītība ir tikai sajaukusi justspēju un  dzīvotprieku? Un vienlaikus par kaut kādu cilvēces ideālu bankrotu tas brīdina.

Piektdiena

Pagājušajā gadā pirmo reizi sastapos ar pilnīgi jaunu savā kultūra notikumu vērotājas pieredzē situāciju, kad kāds mākslas darbs ir nevis labs vai slikts, bet –man galēji nepieņemams. Radio es vētīju teātra izrādes, arī grāmatas. Tām nav man pat jāpatīk, lai es novērtētu to nozīmi kopējā ekosistēmā. Taču kara apstākļos viss ir kļuvis citādi. Ir aizvien grūtāk novilkt robežšķirtni starp mākslinieka sociāli aktīvu vēstījumu un naida vai kultūrkaru ideoloģijas sludināšanu.

Viena no pirmajām izrādēm, kur šo sajūtu piedzīvoju bija Alvja Hermaņa “Post Scriptum” uz Jaunā Rīgas teātra skatuves, aktrises  Čulpanas Hamatovas debija šai teātrī.  Lai gan … varbūt tas bija pat pāris gadus agrāk, Hermanim iestudējot mērķtiecīgi rediģēto Mišela Velbeka “Pakļaušanos”. Abos gadījumos tās ir izrādes, kas sludina kultūrkaru. Velbeks mudināja Eiropai ieņemt asu stāju pret islamticīgajiem, kas jau Krusta karu laikā gandrīz ienākuši Eiropas vidienē. Izrāde “Post Scriptum” Dostojevski izmantoja, lai viņa sarakstīto cilvēkā mītošā ļaunuma atklāsmi izmantotu, uzstādot nepārsūdzamu diagnozi visai krievu nācijai. Abos  gadījumos tā bija situācija, kad teātra instrumenti – un tie ir patiešām spēcīgi – tiek izmantoti, lai liktu skatītājam piekrist vēstījumam.

Nākamais notikums bija Mārtiņa Eihes “Izdzīvošanas piezīmes”, dramaturģe Krista Burāne, kas pirmizrādi piedzīvoja Valmieras Vasaras teātra festivālā, un tagad ir Valmieras teātra repertuārā. Izrādē sapludināti divi teksti – vācu žurnālistes Martas Hillers dienasgrāmata par notikumiem Berlīnē 1945. gada pavasarī. Un tas ir patiešām satriecošs stāsts par to, ka pēckara gados Berlīnē uzvarētājas armijas veiktās izvarošanas bija kļuvušas tik ikdienišķas, ka sievietes pārtrauca pretoties. Izrādē skan arī ukraiņu pārtvertie rācijas ziņojumi, kuros krievu kareivji sazinās ar mājiniekiem. Šajos ziņojumos jauiesauktā šoks, sastopoties ar kara īstenību, izplūst krievu lamu vārdos. Reizēm vēl šausminošāki ir mājinieku mierinājuma vārdi, kuros viņi mudina kareivīti darīt to, kam viņš iesaukts. Izvarošanas ainas, krievu lamuvārdi lekni sagatavo augsni Oksanas Zablužko tekstam. Oksana Zablužko ir no tiem ukraiņu inteliģentiem, kuri karam sākoties iestrēga ārzemēs, automātiski kļūstot par ekspertiem, no kuriem tika sagaidīts, ka  viņi spēs Rietumiem pārtulkot Krievijas racionāli neizskaidrojamo rīcību, iebrūkot Ukrainā.  Zablužko to arī dara. Vaino Dostojevski, Turgeņevu. Izrādes laikā es fiziski smoku nost, jo neesmu gatava izlaist caur sevi tik koncentrētu naidu. Ienīst Dostojevski, ienīst krievu valodu. Es saprotu, ka no mājām padzītajiem ukraiņiem, jā, arī Oksanai Zablužko, tagad ir šīs leģitīmas tiesības ienīst, bet es tādai vaļībai vēl neesmu gatava. Taču es esmu kāda lielāka vēstījuma viducī. Kara laikā ir tikai par vai pret. Un tai otrā pusē man arī nav ko darīt.

Sestdiena

Aizvien vairāk sarodas liecību par cilvēkiem, kuri kara laikā slēpa ebrejus, mežabrāļus, disidentus. Agrāk man šie stāsti nelikās tik svarīgi. No manis jau tā paģēr interesēties par izciliem māksliniekiem, rakstniekiem. Novērtēt valsts vīru pašaizliedzību un drosmi. Pieminēt uz Sibīriju deportēto Jēzus nāvei līdzīgās netaisnās ciešanas. Uz  viņu veikuma vai ciešanu lieluma fona cilvēku glābēju stāsti liekas kaut kas tik ļoti vēstures nogrieznī iesprostots. Žanis Lipke, kuram tagad ir privātmuzejs Ķīpsalā,  bija apsviedīgs tirgonis, ne tuvu ne svētais. Bet strādājot vācu gaisa karaspēka Luftwaffe noliktavās Rīgas centrāltirgū, redzot geto ieslodzīto ebreju ciešanas, viņš to izdarīja. Lika lietā savu kaismi riskēt un prasmi sarunāt, apdraudot ģimeni un paziņas, izglāba 55 ebreju dzīvības.

Pagājušais bija dzejnieces un nacionālās pretošanās kustības dalībnieces Broņislavas Martuževas simtgades gads. Lubānas “Dārziņos” dzejnieces piemiņu turpina kopt muzejniece ar pieredzi Anna Egliena, turpinot izdot Broņislavas Martuževas rokrakstus, šogad iznāca viņas dziesmu klade. Vēl senāk - 2004. gadā “Lauska” izdeva Broņislavas Martuževas mājās ierakstītās dziesmas un sarunas albumā “Un beigās viss top dziesma”. Šie raksti un ieraksti kaut nedaudz nodod Broņislavas Martuževas gaišumu un pārliecību par savu dzīvi.

Svētdiena

Es kaut kur lasīju pamantojumu, kāpēc ziemeļu, tātad – arī Latvijas medus, pasaules tirgos skaitās vērtīgāks nekā Ķīnas vai kādas citas paradīzes zemes, kur valda mūžīgā vasara, medus. Tieši tāpēc, ka ziemeļu vasara ir tik īsa, ziediem ir jāizplaukst ātrāk, bitēm esot jāstrādā intensīvāk, tāpēc arī vērtīgo vielu koncentrācija esot lielāka.  Un varbūt no šī pastāstiņa ir paņemama kāda dzīves mācība.
Sarežģīts laiks kaldina īpašus cilvēkus. Mūsos atmiņu, jūtu un atziņas medus koncentrācija būs lielāka.