Vai Latvijas feminisma vēsture ir jau uzrakstīta? Kādu vēstures notikumu atceri mums Latvijā svinēt Starptautiskajā sieviešu solidaritātes dienā? Epizodes no 19. – 20. gadsimta mijas sieviešu cīņas par vēlēšanu tiesībām un ietekmi likumdošanā stāsta vēstures doktore Ineta Lipša.

8. marts - datums, kas pēc atbrīvošanās no padomjlaiku vērtībām, kādu laiku bija zaudējis savu prestižu, tomēr atjaunotajā Latvijā izrādījies neparasti dzīvotspējīgs.

"Uzziedināto tulpju svinēšanas svētki personīgi man piepildījās ar jaunu jēgu tikai pirms gada, kad, pateicoties soctīkliem, guvu ierosmi šai dienā pieminēt savas dzimtas stiprās sievietes, jo īpaši tās, kas arī politiski cīnījušās par sieviešu tiesībām. Un tālu nebija jāmeklē, mana vecvecmāmiņa Hedviga Emīlija Berg, dzimusi Prikūn, vēlāk Buševica, ir viena no viņām - pirmajām izglītotajām sievietēm, kas mācījās Lomonosova ģimnāzijā Rīgā, turpat kur Marija Stalbova, dzejnieka Viktora Eglīša sieva, Marija Deidere, Emīla Dārziņa dzīvesbiedre," atklāj Anda Buševica. "Līdzīgi kā citu vēstures doktores, pētnieces un izcilas stāstnieces Inetas Lipšes pieteiktajā lekcijā par sieviešu politiskās iesaistes sākumu Latvijā piesaukto sieviešu biogrāfijās, arī man vēl jānoskaidro vai, mācoties, Augstākajos sieviešu kursos Pēterburgā, kas cariskajā Krievijā bija sieviešu tiesību cīņas centrs, arī Hedviga Berg iesaistījās šajās cīņās, vai vismaz precizēt kādu politisku aktivitāšu dēļ ap 1909. gadu viņai nācās doties uz cariskās Krievijas izsūtījumu vietu Toboļskā."

Un tāds arī bija secinājums pēc vēsturnieces Inetas Lipšas lekcijas, ka ir vēl ļoti daudz pētāma, noskaidrojama, stāstot par feminisma vēstures pirmsākumiem Latvijā, un patiesībā šī diskriminācija turpinās joprojām, jo 19. gadsimta beigu, 20. gadsimta sākuma politikā aktīvo vīriešu biogrāfijas ir daudz labāk dokumentētas nekā tur darbojošās sievietes.

Lekcija notika pārpildītā Kaņepes kultūras centra zālē, kur visu 8. marta nedēļu notika dažādi pasākumi kopš milleniuma pasaulē atpazīstamā, bet Latvijā pagaidām tikai otro reizi notiekošā "Lady Fest Riga" ietvaros.

Ar vēsturnieci Inetu Lipšu nākamajā dienā pēc lekcijas arī tiekamies Latvijas Radio. Viņu interesē feminisms tieši politiskās cīņas izpratnē, un ja runājam par laiku pirms un pēc 1905. gada - feminisma vēsturē to dēvē par sieviešu tiesību cīņas pirmo vilni, kas fokusējas uz mērķi sievietēm izcīnīt vēlēšanu tiesības.

Lekcijā Ineta Lipša pakavējas pie Piektā gada revolucionārēm – Emma un Adelhaide Krievānes, Berta Krisone-Vesmane, Lidija Zariņa-Eiholca-Lāce, Emīlija Kalniņa-Kurševica. Fotogrāfijas rāda skaistas, jaunas sievietes, apgarotām sejām, vienkāršu matu sasuku vai gadsimta sākuma pompozajās cepurēs. Piektā gada revolūcijā sievietes izcīna paradoksālu līdztiesību, fiziski viņas tiek sodītas tikpat bargi kā vīrieši. Respekts pret laulības institūciju sabiedrībā joprojām ir augsts, taču revolucionāri to izmanto savai pagrīdes darbībai. Laulājas, jo tas ļauj vieglāk kopā ceļot, vajadzības gadījumā var nest paciņas uz cietumu – tās ir partnerības attiecības, nevis hierarhija.

Latvijas feminisma vēsturē būtisks datums ir 1905. gada 5. jūnijs, kad tika iesniegta Latviešu sieviešu petīcija. To parakstījušo sieviešu vārdi nezināmi, bet ir zināms petīcijas sagatavošanā iesaistītā vīrieša vārds. Tas ir Jānis Asars, rakstnieks, revolucionārs, literatūrkritiķis un publicists.