Dzejas dienu ietvaros lielu interesi izsauca izstāde Raiņa un Aspazijas mājā Rīgā, kas bija mēģinājums klasiķu dzeju pārtulkot emodži valodā. Tā bija mākslinieces Vikas Ekstas un datorprogrammētāja NB radītā izstāde „Emodži dzeja”. Izstādes autore Vika Eksta dalās pieredzē par emodži zīmju alfabēta izveidi un „atdzejas” procesu. Savukārt muzeja darbiniece, izstādes līdzautore un arī dzejniece Elvīra Bloma lasa savus dzejoļus, kuru iedvesmas avots ir interneta komentāri un google meklētāja izmestas frāzes.

Emodži – iespējams, no interneta komunikācijas pasaules tālāk stāvošajiem tas ir jāpaskaidro – ir visi tie smaidiņi, īkšķīši, un citas noskaņojumu atspoguļojošas zīmes, kuras izmanto komunikācijā sociālajos tīklos, sazinoties viedierīcēs. Izstāde piedāvāja šo it kā no dzejas pasaules atstatu stāvošo saziņu samērot ar dzejas klasiku, izsludinot gan emodži dzejas konkursu, gan nodarbojoties ar “atdzeju”.

Izstāde ir beigusies, taču par to ir vērts pārrunāt, jo tā ir daļa no plašāka procesa. No jautājuma – kā internets, reklāma un viss pārējais ikdienā mūs ielencošo tekstu nepārskatāmais blāķis ietekmē mūsu valodu? Vai dzejas valoda savā niansētībā paceļas pāri ikdienas tekstu miskastei, vai arī – par dzejas – nedzejas robežšķirtni var kalpot kalpo tikai un vienīgi spēja – nespēja jaunradīt?

Vizuālās mākslas un literatūras profesionāļi darbojas roku rokā

Māksliniece Vika Eksta dzejai kā tēmai mākslā šogad pievēršas jau otro reizi. Ceru, ka pamanījāt izstādi šī gada martā Kim? Laikmetīgās mākslas centrā “Eižena Berga dzeja un darbi”. Izstādes kuratore bija Laura Brokāne, māksliniece – Vika Eksta, bet izstādes tapšanas gaitā iesaistījās atpazīstami dzejnieki un literatūpētnieki – Aivars Madris, Kārlis Vērdiņš, Raimonds Ķirķis, Einārs Pelšs, Artis Ostups.

Izjaukšu intrigu pirms tā vēl radusies, Eižens Bergs bija mākslinieku un literātu kopīgi sacerēts tēls, šķirkļi un izzinoši raksti par viņu vienlaikus parādījās gan Vikipēdijā, gan žurnālā “Punctum”, gan citviet presē. Tas bija labā līmenī, ļoti ticami radīts kultūras fakts – vesela nekad neeksistējuša, bet varbūt vienkārši aizmirsta dzejnieka Eižena Berga biogrāfija. Stāsts par Eiženu Bergu tomēr ir nepieciešamais ievads, runājot par emodži dzejas izstādi, jo tas radīja precendentu, ka vizuālās mākslas un literatūras profesionāļi var darboties roku rokā. Un tā tas bija arī izstādes „Emodži dzeja” Raiņa un Aspazijas mājā gadījumā.

Līdzīgi kā Eižena Berga gadījumā, arī izstādes „Emodži dzeja” daļa bija literatūrkritiķa Raimonda Ķirķa raksts filozofijas un literatūras žurnālā “Punctum”. Tas, ka ar interneta komunikācijas daļu – smaidošām sejiņām, “okey” zīmi rādošām rociņām – saistīta izstāde notiek nekur citur kā latviešu literatūras klasiķu – Raiņa un Aspazijas muzejā, tas, ka šai tēmai pieķeras topošs literatūrzinātnieks – tas ir mēģinājums savienot elitāro un visiem pieejamo. Un veidojas ļoti radoša augsne.

Nevis RADĪT dzeju smailiju valodā, bet pretendēt uz realitātes precīzu pārvēršanu emodži zīmēs

Vikai Ekstai kā impulss kalpoja bērna valoda, taču Raimonds Ķirķis rakstā „Punctum” emodži visumu salīdzina ar senajiem ēģiptiešu hieroglifiem, ar hieroglifiem katram ir nozīme, tie ir saistīti ar kādu būtni, lietu vai parādību, un, kā izrādās, arī šādi var pierakstīt pasauli. Tikai krietni vēlāka – burtliču pasaulē, iespiedmašīnu pasaulē burti iegūst no reālās pasaules atrauta simbola nozīmi. Šāds skats uz emodži zīmītēm paver pavisam citus mērogus, un arī Vikas Ekstas mērķi sākotnēji bijuši daudz ambiciozāki nekā tikai atsevišķu Raiņa dzejoļu no krājuma „Gals un sākums” iztulkošana vizuālā valodā.

Savos eksperimentos iesākumā viņa vēlējusies rīkoties ar emodži zīmītēm līdzvērtīgi kā ar valodu – sakārtot tās alfabētā, radīt vārdnīcu, un, ja tas būtu iespējams, aplikāciju, kas spētu iztulkot smailiju valodā jebkuru tekstu.

Tas ir būtisks moments izstādes „Emodži dzeja” uzstādījumā. Tātad - nevis RADĪT dzeju smailiju valodā, bet pretendēt uz realitātes precīzu pārvēršanu emodži zīmēs. Raiņa dzejas tulkojumi bija tikai viena no izstādes daļām. Telpas centrā bija “LG Latvija” aizdots divmetrīgs televizors, uz kura redzams bija izplūdis tāds kā novērošanas kameras attēls. Ieskatoties varēja pamanīt, ka arī šis attēls veidots no emotikoniem.

Elvīra Bloma sarunā raidījumā Augstāk par zemi sarunā piedalās ne tikai kā muzejniece, šīs izstādes līdzautore. Elvīra pati ir dzejniece, un šobrīd viena no viņas interešu jomām cieši saistīta ar šodienas sarunas tēmu. Viņa strādā pie dzejoļu kopas, kuras iedvesmas avots ir interneta komentāri, “google” meklētāja izmestas nejaušas frāzes.

Emodži dzejas spams Facebook tīkla sarakstē

Viena no izstādes sadaļām bija aicinājums iesūtīt emodži dzeju. Aicinājumam atsaucās ap 20 autoru, Vika Eksta komentē, ka daudziem tas bija lēciens nezināmajā. Striktu noteikumu jau nebija, tieši tāpēc bijis interesanti uzzināt, ko sūtītājs katrs sapratis ar aicinājumu radīt „emodži dzeju”.

Tas, kas jāpatur prātā šai sarunā, ka izstāde „Emodži dzeja” ir tikai atskaites punkts, vizuāls piemērs, iespēja atsaukties uz jau notikušu eksperimentu. Patiesībā saruna ir par procesu. Gatavās valodas frāzes savā dzejā izmantojuši ne tikai Elvīra Bloma, arī Einārs Pelšs, kura dzejolis ir šai izstādē. Arī sociālo tīklu vidē ir sarakstes, kurās nodarbojas ar „valodas zveju”. Vika Eksta min, ka izaicinājums rakstīt dzeju emotikonu valodā izsaucis veselu emodži dzejas spamu kādā Facebook tīkla sarakstē.

Emodži dzejas piemērus, ja tēma jūs ieinteresējusi, varat aplūkot kaut vai citētus Raimonda Ķirķa rakstā filozofijas un literatūras internetžurnālā “Punctum”.