Līdz septembra vidum Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja izstāžu zālē skatāma koktēlnieka Jāņa Žīmanta personālizstāde “Citi putni”. Peļu Māra, velīši jeb kauki apaļām mugurām, latviešu pūķis ar dzintara acīm. Un arī pārdomas par pasaules kultūrās noskatīto: sengrieķu filozofs Hērakleits zivs izskatā, indiešu Ganešs un Bībeles Goliāts. Savas Rucavas mājas darbnīcā Jānis Žīmants prāto par grāmatās izlasīto, nostāstos dzirdēto, iepludinot šos tēlus kokā.

Ar koktēlnieku tiekamies Brīvdabas muzeja gadatirgū. Vietu sarunai atrodam Priedes krogā, tur tirgus dienas burzmā nav ne klusāks, ne skaļāks kā citur.

Sarunā iesaistās arī Velta Paupere. Viņi abi ir kopā, iepazinušies pirms pāris gadiem: bijis koktēlnieku plenērs, Velta tur māksliniekiem pieaicināta putru vārīt. Velta Paupere Rucavā veic sociālo darbu. Kādā intervijā viņai jautāts, kā viņa palīdz Jānim koktēlnieka darbā. Viņa netraucējot. Ļaujot būt. Un ir labi, ja ir līdzās dzīves liecinieks. Arī ja vajag nosaukt kādu savas dzīves gadaskaitli, Jānis Žīmants vēršas pie Veltas.

Jāņa Žīmanta izstādei ir vairākas daļas. Zāles vidū ir vēderainas vīna pudeles, ar savādiem, kokā grieztiem apaļformas korķiem. Dibenplānā seni darbarīki, kuru kāti vai citas koka daļas pārtapušas Jāņa Žīmanta fantāzijas darbos. Brīvdabas muzeja izstādes iekārtotājs ir daudzpusīgais mākslinieks Egils Mednis, kurš  koka darbiem radījis fonu, planšetes ar naivi zilām debesīm, tik zilām kā Kurzemes baroka baznīcu apgleznotie griesti. Fonā skan putnu balsis, radot telpu meditatīvai koka skulptūru vērošanai, kas blīvi eksponētas stikla vitrīnās. Gadatirgus dienas burzmā gan nekāda meditācija nesanāk.

Sarunā skaitu līdzi Jāņa Žīmanta dzīves gadus, lai neizlaistu kādu biogrāfijas posmu. Dzimis Jelgavā, pie vecvecākiem Rucavā izaudzis, jau pilngadīgs devies uz Liepāju. Matemātikas skolotājs, lai gan matemātiku tikpat kā nav sanācis mācīt. Par skolotāju pastrādāt gan - par darbmācības skolotāju. Pat ne darbmācības, tie esot bijuši tie īpašie bērni, ar vajadzībām. Un tad tās mācīšanas mērķis ir ierādīt darbu drīzāk kā terapijas veidu, atrast trauslu balansu starp dot āmuru skolēnam rokās un nedot.

Galvenā vieta Liepājas pusē, kur aplūkojami Jāņa Žīmanta darbi, no kurienes arī atceļojusi laba daļa no Brīvdabas muzejā skatāmās izstādes eksponātiem, ir viesu māja "Sīpoli" Bernātos, tās saimnieks ir Visvaldis Vecvagars.

Viens no iemesliem, kāpēc Jāņa Žīmanta koka darbu izstāde skatāma tieši Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā, meklējama tajā, ka Brīvdabas muzeja kolekcijā iepirkti 20 koktēlnieka darbi. Rucavā atrodas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāle, zvejnieku sēta “Vītolnieki”. Muzeja speciālisti interesējas par seniem darba rīkiem, kurus savukārt kolekcionē Jānis Žīmants. Un šādā radošā veidā abu pušu interese satikusies.

Vēroju kā Jānis Žīmants sarunājas ar izstādes apmeklētājiem. Varbūt tā izpaužas skolotāja rūdījums, kad viņš liek izstādes skatītājiem minēt, stāstīt pašiem. Un tad sarunai piemet pa pagalītei, atklājot kāda simbola izcelsmi, piemetot klāt pa stāstam. Bet ko iesāks tie, kas atnāks uz izstādi, kad meistara paša klāt nebūs. Kā lai viņi zina, ko lai viņi domā?

Intervijās ar Jāni Žīmantu parasti tiek pieminēts, ka viņš nav nekāds runātājs. Man gan šķiet, ka sarunbiedrs ļoti cenšas panākties pretim. Viņam jau iepriekš sagatavoti pāris asprātīgi pastāsti iz dzīves sarunas uzturēšanai. Viņš ieklausās, ko saka izstādes apmeklētāji. Tā sajūta drīzāk ir, ka koktēlnieks domā drusku citādā veidā. Un to viņš neslēpj, atklāj arī sarunā. Viņš domā ar rokām, darinot, mīļojot koku, iedziļinoties tā formā, piemeklējot materiālu. Un tur vārdiem nav vietas.