Iznācis poļu dzejnieka, esejista un atdzejotāja, Nobela prēmijas laureāta Česlava Miloša atdzejas krājums “Dāvana”. Krājums, viens no apjomīgākajiem izdevniecības “Neputns” bilingvālajā dzejas samta sērijā, Ingmāras Balodes sakārtojumā ietver Hermaņa Marģera Majevska, Ulža Bērziņa, Māra Salēja atdzejojumus, rādot Česlava Miloša domu ienākšanu latviešu valodā dažādos Latvijas vēstures posmos.

Saruna ar Ingmāru Balodi un Māri Salēju.

“Dāvana” – tā dzejniece un atdzejotāja Ingmāra Balode latviskojusi Česlava Miloša, poļu dzejnieka, literatūrkritiķa, valodnieka, Kalifornijas Universitātes slāvu literatūras profesora un Nobela prēmijas laureāta dzejoļa nosaukumu, un šis nosaukums dots arī visam krājumam. Krājumu “Dāvana” noslēdz šis pats dzejolis, taču jau Ulža Bērziņa atdzejojumā un ar nosaukumu “Balva”.

Kas ir tas būtiskākais, kas raksturotu Česlava Miloša personību, kas par viņu jāpasaka vispirms? Šķiet, viņš ir laika liecinieks. Savā 93 gadus ilgušajā mūžā, kas aizsākās vēl pirms Pirmā pasaules kara un noslēdzās jau šajā tūkstošgadē, viņš ir spējis būt laikabiedrs neskaitāmām paaudzēm, laika griežiem, vēstures notikumiem.

Ingmāra Balode atsūta youtube ņemto video, kurā Česlavs Milošs lasa dzejoli “Dāvana”, un piebilst, ka viņai patīk klausīties Miloša poļu valodā, kas pat pēc ASV, Bērklijas universitātē pavadītajiem vairāk nekā divdesmit gadiem, saglabājusi īpatnu, lietuvisku akcentu. Arī šādā veidā viņš ir drusku mūsējais. Dzimis 1911. gadā, Lietuvas Šeteņā, beidzis Viļņas universitāti, un tieši šajā laikā veidojies kā dzejnieks, arī darbojoties dzejnieku grupā “Žagari”.

Studiju gados Viļņā Česlavs Milošs bija sabiedriski aktīvs, jau krietni vēlāk – 1953. gadā tapušā darba “Sagūstītais prāts” ievadā, viņš skaidros, ka spēju rakstīt esejas viņš trenējis tieši šajā dzīves periodā, iesaistoties polemikā un strīdos. Viņa atpazīstamības un nostājas dēļ, likumsakarīgi jaunā pēckara komunistiskā Polija steidzās Milošu iesaistīt diplomātiskajā dienestā, Milošs paguva pabūt gan Vašingtonā, gan Parīzē, līdz 1951.gadā lūdz politisko patvērumu. “Sagūstītais prāts”, grāmata, kas Ulža Bērziņa tulkojumā 1998. gadā iznākusi arī latviski, padarīja Milošu plaši pazīstamu Rietumos, bet nodrošināja viņa darbu nonākšanu aizliegto sarakstā dzimtenē. Česlava Miloša atgriešanās mūža nogalē Polijā, Krakovā, ir arī simbolisks solis, apliecinoša daļa no viņa dzīves un rakstītā dramaturģijas.

Česlava Miloša runa, saņemot Nobela prēmiju, ir tulkota latviski, publicēta žurnālā “Grāmata”, pārpublicēta un joprojām atrodama interneta žurnālā „Satori”.

“Mūsu gadsimts – 20. – tuvojas beigām, un man nav drosmes to nolādēt, jo tas ir bijis arī ticības un cerību gadsimts. Notiek lielas pārmaiņas, kas liek sevi just un izraisa vispārēju izbrīnu, bet mēs visu to nespējam apzināties, jo esam daļa no visa tā. Bet pārmaiņas turpinās – pretēji prognozēm par to īslaicīgumu, un liekas, ka, neraugoties uz šausmu un nedrošības izjūtām, mūsu laiks tiks vērtēts kā neizbēgama dzemdību sāpju fāze, cilvēcei pārkāpjot jaunas apziņas slieksni.”

Un vēl “Jo visi, kas esam šeit, – gan runātājs, gan klausītāji – neesam nekas cits kā ķēdes locekļi starp pagātni un nākotni.”

‘Dzimtā Eiropa”, Česlava Miloša prozas grāmata Māra Salēja tulkojumā iznāca 2011. gadā. Un kaut kādā veidā šo grāmatu gribas salīdzināt ar kinozinātnieces Valentīnas Freimanes atmiņu stāstu grāmatā „Ardievu, Atlantīda!”. Salīdzināt tāpēc, ka tā ir liecība par zudušo pasauli, zudušu dzīves veidu – Eiropu pirms Pirmā pasaules kara. 

Pirms Pirmā pasaules kara, būtiska izglītības daļa bija valodu apgūšana. Česlavs Milošs pārvaldīja, poļu, lietuviešu, krievu, angļu, franču.

Česlava Miloša bilinguālais dzejas krājums “Dāvana”. Dāvana sarunāties ar personību, kuras teiktais pamanījies cauraust arī šo laiku.