Šobrīd Rīgā, bijušās fabrikas “Boļševička” teritorijā skatāmaLatvijas Laikmetīgās mākslas centra kūrēta ekspozīcija "Mobilais muzejs. Nākamā sezona", kas aktualizē jautājumu arī par laikmetīgās mākslas darbu restaurāciju. Kur velkamas robežas? Vai laikmetīgās mākslas darbs, izstādīts daļēji, vai uzbūvēts no jauna, uzskatāms par identisku oriģinālam? Ko izjūt mākslinieks, kad viņa darba replika kalpo jau jauniem, kuratora izvirzītiem mērķiem?

Raidījumā Augstāk par zemi kuratora, mākslinieka un restauratora pieredze. Vērtē māksliniece Evelīna Deičmane-Vida, restauratore Evita Melbārde un ekspozīcijas " Mobilais muzejs. Nākamā sezona" kuratore Solvita Krese.

Šobrīd novārtā atstātā, reiz industriālā teritorijā izstādīti darbi, kas bijuši skatāmi mākslas izstādēs pēdējo 25 gadu laikā, mobilajā telefonā lejuplādējamā ceļvedī izlasāms katra darba stāsts, un lielākoties šiem stāstiem ir divas daļas. Pirmā – raksturo laiku un mākslas projektu, kura ietvaros darba ticis radīts. Un šīs atmiņas sniedzas līdz pat jaudīgajiem deviņdesmitajiem, kad laikmetīgā māksla vēl tikai lauzās pilsētvidē.

Te ir atmiņas par mēģinājumiem Rīgas publiskajā telpā ielikt šo laiku tēlniecības darbus - 2007. gada publiskās mākslas projektu "Speķa ielas republika" un tēlniecības kvadrinālēm. Pavisam nesenas atmiņas par 2014. gadu, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, un Brīvības ielas zīmīgajā ļeņinekļa vietā greznojās Aigara Bikšes "Tumšādainā Bārbija". IIr atlūzas no ekspozīcijas, sniegā ieraktiem cilvēkiem Evelīnas Deičmanes-Vidas darba "Pārejošas bēdas", ar kādu Latvija 2009. gadā piedalījās prestižajā Venēcijas mākslas biennālē.

Stāsta otrā daļa lielākoties ir ļoti lakoniska, tā informē, vai darbs radīts no jauna, izvilkts no mākslinieka šķūnīša, reizēm darbu saglabāt nav bijis iespējams - tas transformējies pastkartēs vai izstādīta tikai darba skice. Ekspozīcija "Mobilais muzejs. Nākamā sezona" arī mērķtiecīgi virza šo jautājumu – aicina skatītāju savām acīm pārliecināties par izstādītā darba kvalitāti un aktualitāti, vienlaikus uzdodot jautājumu par tā tālāko likteni, par Laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību.

Redzētais liek arī aizdomāties par ārkārtīgi sarežģītajiem, ar laikmetīgās mākslas saglabāšanu un restaurāciju saistītiem jautājumiem.

“Boļševička”, pa ceļam uz Sarkandaugavu, ir jau agrāk mākslas, arī teātra projektos apdzīvota vide. Te ir mākslinieku darbnīcas, arī no celtniecības pārpalikumiem veidota, improvizēta sarunu un mākslas notikumu vieta - “Brick” bārs. Šādas milzīgas, zaļas teritorijas pilsētas centrā, kas kaut kādu iemeslu dēļ šobrīd attīstītājam nav vajadzīgas, pieder pie pilsētas noslēpumiem. Šobrīd šī teritorija ir atvērta apmeklētājiem, industriālajos džungļos izstādīta māksla. Lai arī kuratores sauciens ir pēc Laikmetīgās mākslas muzeja, manas skatītāja izjūtas brīžam ir bezatbildīgi atšķirīgas. Kirila Panteļējeva “Priekšpilsētas Buda” uz pamestas celtnes jumta izskatās tik lieliski, ka nemaz nealkstu pēc sterilākas vides.

Izstāde “Mobilais muzejs. Nākamā sezona” Rīgā, bijušās fabrikas “Boļševiška” teritorijā būs skatāma līdz 29. augustam. Man liekas, ejot uz izstādi, ļoti svarīgi ir pareizi noskaņoties. Negatavojieties unikālam mākslas pārdzīvojumam, bet ļaujiet sevi pārsteigt, varbūt iekustināt atmiņas par jau redzētiem mākslas notikumiem. Izstādes noskaņa ir ļoti brīva, pretēja muzeju precizitātei, diktētajiem noteikumiem. Nāciet kopā ar draugiem, klājiet piknika galdus!

Informācija meklējama Latvijas Laikmetīgās mākslas centra mājas lapā. Būs arī sarunas par galveno ekspozīcijas uzdoto jautājumu.