Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABAs) žūrija nosaukusi balvai nominēto īso sarakstu. Vienā no intriģējošākajām kategorijām – spilgtākā debija – par savu pirmo stāstu krājumu “Ellīgi skaisti noslēpumi” nominēta Rute Kārkliņa.

Īsos vārdos raksturošu Rutes Kārkliņas stāstu krājumu. “Ellīgi skaisti noslēpumi” nav neko bieza grāmata, ar simboliem piesātinātām Lindas Valeres ilustrācijām katram stāstam. Taču katrs no stāstiem ļauj tuvplānā ielūkoties kādā dzīvē, un spēj uzburt veselu pasauli. Runājot par stāstu tematiku, šobrīd latviešu literatūrā ir vesela izcilu rakstnieču sieviešu plejāde, kuras pievēršas sociālo problēmu skartajiem, bērnu, ģimeņu likteņiem, un Rute Kārkliņa ar saviem stāstiem iedibinātajā tēmā iederas lieliski. Viņai piemīt empātija kā Dženai Andersonei, spēja pamanīt stāsta sižetu ikdienišķā notikumā kā Janai Eglei. Stāsti ir ļoti dažādi, ir sajūta, ka rakstniece izmēģina dažādus literāros paņēmienus, meklē īsto izteiksmes veidu. Stāsts “Ir mirklis starp”, kura fragmentu autores lasījumā šobrīd klausāmies, rakstīts epiloga formā, itin kā uzklausot ko jau sen notikušu, iepriekšnolemtu, nepieļaujot stāstījumam paklupt uz cilvēciskām ciešanām.

Rutes Kārkliņas stāstu krājumā “Ellīgi skaisti noslēpumi” nav neviena stāsta, kas aprakstītu kristīgo dzīvesveidu, ticības pieredzi. Bet tā tur tomēr ir, netiešā veidā.

Fascinējoši, kā Rutes Kārkliņas stāstos atklājas stāsta patiesais sižets. Tas gandrīz nekad nenotiek uzreiz, vienmēr ir kāda pretruna, spriedze, starp stāstā notiekošo, un jūtām, kas atklājas netieši un pamazām.

Rutes Kārkliņas stāsti bieži vien vēstīti no maza bērna vai kaimiņa skatu punkta. Tas ir, no tāda cilvēka skatu punkta, kurš vai nu līdz galam nav spējīgs saprast notiekošo, vai arī kuram nav ļauts iejaukties, un tas vēstījumu padara jo skaudrāku.

Kad latviešu literatūrā sevi, salīdzinoši nesen, pieteica sieviešu rakstnieču balsis, kuras vēstīja aizlauzto cilvēku stāstus, atceros kādā no recenzijām frāzi, ka rakstniece raksta, itin kā nemaz necerētu, ka kāds viņā ieklausīsies. Janas Egles, Dženas Andresones, Lauras Vinogradovas, tagad arī Rutes Kārkliņas ienākšana literatūrā vēstī arī par šo mazo brīnumu. Šajās rakstniecēs lasītāji ieklausās,  un reizē ar šiem vēstījumiem sabiedrībā atvērtāka kļuvusi spēja ieklausīties par maznozīmīgiem uzskatīto cilvēku pasaules izjūtā.