Kā amatnieku kopienu izmainījis globālais tīmeklis? Vai tradicionālie raksti mainās, ja tos izada japāniete, vai suitu zeķu tonis mainās, ja adītāja dzīvo saules pielietajā Itālijā? Aprīlī arī notiks pasākuma “Satiec savu meistaru!” tiešsaistes semināri, viena no tēmām – 17. un 18. gadsimtā populāro apliekamo kabatu iedzīvināšana mūsdienu apģērbā, un šai lekcijā ar savu pieredzi dalīsies šuvēja, adītāja, pērļotāja Solvita Zarupska.

“Satiec savu meistaru!”, Latvijas Nacionālā kultūras centra vērienīgais tradicionālo prasmju apgūšanas pasākums šogad notiks jau trīspadsmito reizi. Akcijas būtība ietverta nosaukumā – tā ir iespēja satikties, ienākt meistara darbnīcā, un tur sēņotājam satikt savu grozu pinēju, svētdienas adītājam vai kūku cepējam pilnveidot savas prasmes, un pavisam burtiski – iepazīt, un tādā veidā arī cildināt Latvijas izcilākos amatniekus.

Jau otro gadu, akcija no pavasara pārcelta uz rudeni, cerot, ka rudenī cits pie cita viesoties varēsim ne tikai virtuāli. Taču runājot par tiešsaistes iespējām – pavasarī, līdz šim ierastajā pasākuma norises laikā – aprīlī, tiks rīkotas tikšanās, kas noderīgākas būs amata meistariem, apmainoties ar zināšanām.

Par šī gada akcijas “Satiec savu meistaru!” norisi raidījumā stāsta Nacionālā kultūras centra tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena.

Precīzāku informāciju par zoom semināru norises laiku un tēmām, jau no nākamās nedēļas varēs meklēt Latvijas Nacionālā kultūras centra mājas lapā, notikumu kalendārā. Tēma par vissenāko tērpu krāsām, saistīta ar mākslas zinātnieces un seno apģērbu pētnieces Ievas Pīgoznes nupat iznākušo grāmatu “Krāsas un to nozīme baltu 3. – 13. gadsimta apģērbā”. Savukārt par apliekamajām kabatām stāstīs etnoloģe un tērpu pētniece Anete Karlsone un Solvita Zarupska. Solvita ir amata pratēja, kura spēj ne tikai izgatavot lietas, bet labprāt arī nododas to dziļākai izpētei, atrod tajā iedvesmas avotu.

Līdz Jāņiem vēl var iesniegt darbus tautas lietišķās mākslas izstādes konkursam "Suitu novada zeķes", vairāk informācijas suitu mājas lapā. Šādi konkursi, pasākumi, kā “Satiec savu meistaru!”, tad arī ir tie, kas iepazīstina, rosina kaut ko darīt pašam, un arī ļauj amatnieku kopienai apzināt sevi.

Globālais tīmeklis maina amatnieku kopienu

Nebiju pat nojautusi, kā ierastos priekšstatus par tautas amatu meistariem kā latvisko tradīciju glabātājiem izmainījis globālais tīmeklis. Latviskie cimdu raksti atrodami starptautiskajā adītāju platformā Ravelry, tīmeklī un arī klātienē notiek adītāju kursi un meistarklases. Un ir ļoti interesanti vērot, kā cittautiešu darināti labi zināmie latvju raksti izmainās krāsziedā un veido negaidītus kultūru sajaukumus.

Bija ļoti interesanti arī uzklausīt dzīvesstāstu, kuru izmainīja kaismīga nodošanās rokdarbiem, padarot to par pilna laika nodarbi, un amatniecību – par savu sūtību un dzīvesveidu. Mana sarunbiedre raidījumā – Solvita Zarupska. Biju viņu ievērojusi jau Latvijā, mums kopīga ir apsēstība ar rozēm. Solvita tās pamanās ieadīt visur – gan cimdos, gan suitu jaciņā, ko nēsā ikdienā, bet viszaigojošakās tās ir viņas adītajos maučos jeb pulsa sildītājos, šo silto rokassprādžu adīšanas prasmē viņa Latvijā ir viena no labākajām. Solvita Zarupska ir ventspilniece, šobrīd pārcēlusies uz dzīvi Itālijā.

Sovitas Zarupskas stāsts ir mīlas stāsts, Piņā viņai ir draugs Massimo, un šobrīd Solvita daudz laika pavada, mācoties vietējās paražas, kas ļoti svarīgi – vietējo virtuvi, ēst gatavošanai Itālijā dienā tiek veltītas vismaz stundas trīs.

Facebookā Solvitai bez viņas pašas konta, ir arī viņas amatnieces konts “Solvitas rozes”. Tajā fotogrāfijas, kurās varat iztēloties gan Itālijas Alpu ciematiņa senās ielas, gan kā dienvidu saulē izskatās jau pieminētā suitu jaka, ko Solvita šeit nesā ikdienā. Un arī dārza būdiņa, kuras logos kā aizkari tuvu un tālu lepojas Kurzemes cimdu rožu raksti.

Lūzuma punkts pirms tiem sešiem gadiem, par kuru Solvita Zarupska tagad stāsta, bija izšķiršanās aiziet no regulāri apmaksāta darba, un savu vaļasprieku un sirdslietu pārvērst pamatnodarbē.

Laikmetā, kad apģērbu saražots tik daudz, ka tas jau piesārņo planētu, līdzīgi kā pastāv “slow food” kustība, šķiet, Solvita Zarupska šādu sabalansētību atradusi apģērbu darināšanas un valkāšanas mākā. Apģērbs, kas tev mugurā, palīdz uzsākt sarunu, citzemniekiem pastāsta par tavu izcelsmi, to, ka tavā zemē ir tradīcijas, un tās tiek koptas. Apģērbu darināšana savieno gadsimtus un ceļ tiltus starp atšķirīgām kultūrām. “Solvitas rozes” ir ne tikai koša vizītkarte.