“Mājās sēdētāja dienasgrāmata”. Ceturtais stāsts

Tā kā ieteikums nedoties ārpus mājas, netikties ar cilvēkiem attiecas arī uz žurnālistiem, raidījumā Augstāk par zemi laikā, kad valstī pandēmijas dēļ izsludināts ārkārtas stāvoklis, skan "Mājās sēdētāja dienasgrāmata": raidījuma autores dokumentēta cilvēciskā reakcija uz vēl nepiedzīvoto situāciju. Kādas mūsu sabiedrības vērtības, bailes un rakstura iezīmes atklājās ārkārtas situācijā? Vai cilvēces uzkrātā kultūras bagāža var piedāvāt derīgu pieredzi?

Tagad man jāatzīstas, ka pirmās divas nedēļas savu Mājās sēdētāja dienasgrāmatu rakstīju ar lielu baudu, laikam bija sakrājusies kāda vajadzība pēc nesteidzīga monologa, ko pandēmijas laiks neviļus bija padarījis īstenojamu. Taču pagājušajā nedēļā pamanīju, ka vārdu straumes, kas caur mani traucās, izsīkušas, un nevaru vairs atrast sevī pareizo sajūtu, ko es vēlos uzrakstīt. Krievu filozofs Aleksandrs Pjatigorskis “Kādas šķērsielas filozofijā” ierakstīja tā uzreiz grūti uztveramu atziņu, ka dzīve un filozofija nenotiek vienlaikus – vai nu dzīvo vai filozofē. Esmu prātojusi par šo izteiku dažādās dzīves situācijās, un pamazām uz sevis pārbaudījusi, ka tik tiešām ir kāda nobīde laikā – starp sajūtām, domu impulsiem, un to aprakstīšanu. Paradokss, bet kad tavā dzīvē notikumu ir visvairāk, dienasgrāmatas lappuses stāv tukšas.Rakstīšana lielākoties notiek kā post scriptum jeb epiloga situācijā.

Pēdējās nedēļas, pie kam kolektīvi, esam dzīvojuši pāri savu emocionālo iespēju robežām. Pašķirot atpakaļ kaut vai šīs pašas dienasgrāmatas lappuses, var konstatēt, cik krasi mainījušies noskaņojumi. Panika. Bailes no nāves. Skepse. Solidaritātes triumfs. Jauno tehnoloģiju slavas dziesma. Agresija. Neziņa. Gaidīšana.

Pērkot griķus un tualetes papīru, mēs gatavojāmies tam, ko zinām. Zinām, ka veikali var būt tukši. Ka valdība var nedarboties mūsu labā, pametot daļu sabiedrības bezizejas situācijā. Nevienas no šīm bažām nav piepildījušās: veikali pilni, valdības darba vērtējums sabiedrības acīs tikai audzis, slimnīcas tiek galā ar pacientiem, skolēniem pavasarī būs eksāmeni. Un tomēr, visas maņas ir saasinātas, nezināmā gaidās. Gan ziņu aprite, gan manis pašas iekšējā sajūta ir kā laikmetīgās mūzikas darbs, kurā harmonija vai galvenā tēma tik viegli nedodas rokā. Tas, kas šobrīd notiek, tā ir tā dzīve, par kuru ieminējās Pjatigorskis.

Pamostoties no miega vai slimības, cilvēks brīnās apkārt un sāk ar sevis noorietēšanu telpā un laikā, iekšējās pieredzes inspicēšanu, un šobrīd, šķiet, teju katrs pieraksta nebijušas pieredzes raisītās sajūtas. Taču jo centīgāk es pierakstu redzēto, jo ciešāk skaidrs man kļūst, ka ar empīrisku vērojumu vien neko saprast neizdosies. Un nekā cita jau nav, jāvēršas vien pie tiem pašiem tekstiem, kamēr nav radīti jauni, jāmeklē pagātnē. Reizēm arī ar faktiem un apgalvojuma teikumiem nepietiek, un tad talkā nāk teātris vai rituāls. Lieldienu gaidu nedēļa arī būvēta kā ceļš, kas jānoiet, lai piedzīvotu atdzimšanu. Tāpēc šīs nedēļas – ceturtā – ārkārtas laika dienasgrāmata nebūs vairs hronoloģisks notikumu pieraksts, bet patapinās Lieldienu pilnmēness nedēļas dienu simbolisko jēgu.