Raidījums ciklā, kas top, gaidot Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) simtgades jubilejas izstādi „Neredzamā bibliotēka”. Izstāde tiks atklāta 31.augustā LNB pamatstāvā, un tās mērķis būs stāstīt stāstus par muižu, biedrību, mācību iestāžu reiz mērķtiecīgi veidotajām bibliotēkām, kuru krājumi pēc Pirmā pasaules kara vai kādos citos vēstures griežos kļuva par bezsaimnieka mantu, un kļuva par 1919. gada 29.augustā jaundibinātās Latvijas Valsts bibliotēkas pamatu.

Pirmais stāsts. Dodamies uz Straupi

Šoreiz stāsts par Mazstraupes pils bibliotēku. Ceļvede tajā ir Līga Kronberga, ilgus gadus bijusi Straupes pamatskolas novadpētniecības pulciņa vadītāja, arī līdzautore grāmatai par Straupes vēsturi.

Mazstraupes pils atrodas otrpus upei, pretim rakstos un tūrisma maršrutos daudz biežāk pieminētajai Lielstraupes pilij, un tās ir savstarpēji saistītas. Abās ilgus gadsimtus saimniekojusi baronu fon Rozenu dzimta, un viena no galvenajām Mazstraupes pils leģendām saistās ar pazemes eju starp abām pilīm. Tāda tik tiešām pastāvējusi, Līga Kronberga atceras, ka viņas skolas gados puikas lielījušies ar pastaigām zem zemes, lai arī līdz Lielstraupes pilij neviens tā arī nebija ticis.

1742.gadā Krievijas impērijas ķeizara Pētera II galminieka Kārļa Gustava Lēvenvoldes atraitne Šarlote, dzimusi Rozena, pili pārdod Georgam Johanam Meijendorfam, kurš to pilnībā pārbūvē, un pilī iesākas Meijendorfu dzimtas laiks.

No pils līdz mūsdienām saglabājusies tikai daļa, kas interesanti – pils senākā daļa. Mazstraupes pils celta 15.gadsimtā, un pagrabstāva labirinti ir patiešām iespaidīga.

Otrais stāsts. Mazstraupes bibliotēkas grāmatas LNB

Otra saruna par Mazstraupes muižas pils bibliotēku notiek jau Latvijas Radio studijā, ceļvedes ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas jubilejas izstādes „Neredzamā bibliotēka” veidotājas Kristīne Zaļuma, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra pētniece, un  Inga Surgunte, projekta vadītāja Latvijas Nacionālās bibliotēkas pastāvīgajā ekspozīcijā "Grāmata Latvijā" .

Pārsteidzoši, bet no izstādē „Neredzamā bibliotēka” pieteiktajām, savulaik izcilajām muižu bibliotēkām, reizēm LNB krājumā identificējamas vien pāris grāmatas. Visdrīzāk, grāmatu ir bijis daudz vairāk, taču kad tās kā bezsaimnieka manta vai kā citādi nonāca valsts īpašumā, to tālākais ceļš ne vienmēr ir izsekojams, grāmatas nonāca ne vien pirms simts gadiem dibinātās Valsts bibliotēkas, bet arī daudzu citu valsts institūciju pārziņā. Bieži vien grūti arī noteikt grāmatas agrāko piederību, piemēram, noplēstu vāku vai titullapas dēļ, kā tas bija Mazstraupes bibliotēkas gadījumā.

Stāstu par Mazstraupes muižas pils bibliotēku sākam ar grāmatām, taču saprast kāpēc – atsaucoties uz Kristīnes Zaļumas raidījumā teikto – tā ir netipiska, mēs nevarēsim, neiepazīstot šo grāmatu krājējus.

Trešais stāsts. Grāmatu krājēji Mazstraupē - Meijendorfi

Meijendorfu laikmets Mazstarupes pilī sākas 1742.gadā. Pirmais tās īpašnieks bija un pārbūves uzsāka Georgs Johans Meijendorfs. Kazimirs fon Meijendorfs bija militāra persona, Krievijas impērija kavalērijas ģenerālis, kādu laiku arī Rīgas vietniecības pārvaldnieks, arī aktīvi piedalījās Rīgas kultūras dzīvē. Viņa dēls Georgs paralēli militārajai karjerai dodas ekspedīcijās kā Centrālāzijas pētnieks, veic arī diplomāta misiju.

Izcila personība bijis Krievijas impērijas diplomāts Fēlikss fon Meijendorfs, viņa brīvdomību labi raksturo epizode, kad 1866.gadā Fēliks Meijendorfs Jaungada pieņemšanas laikā sastrīdas ar Romas pāvestu Piju par Romas katoļu baznīcas stāvokli Polijā, Krievijas diplomāts tiek izraidīts no Romas.

Šī Krievijas impērijas galmā augstu vērtētās militārpersonu, brīvmūrnieku, dabaspētnieku, diplomātu vācbaltu dzimtas zarā Mazstraupes muižas pēdējais īpašnieks bija jurists un politiķis Aleksandrs fon Meijendorfs.

Vienā no iepriekšējiem cikla raidījumiem, izstādes "Neredzamā bibliotēka" māksliniece Dace Džeriņa, stāstīja, ka viņa dodas uz vecajās fotogrāfijās redzamajām bibliotēku ēkām un telpām, mēģina atrast līdzīgu skatu punktu, apgaismojumu, lai uzņemtu šīs pašas vietas foto mūsdienās. Dace Džeriņa tieši Mazstraupes pils bibliotēkas senās fotogrāfijas izcēla kā vienu no saviem iedvesmas avotiem.

Jautāta, vai Straupē saglabājušās kādas dzīvās atmiņas par Mazstraupes pils īpašniekiem, Līga Kronberga atbild, ka nav gan. Par Rozeniem ir, tie te mita līdz 1938.gadam. Bet Meijendorfi jau no sākta gala Mazstraupē dzīvoja tikai vasarās. Taču kādu stāstu viņa tomēr izstāsta.

Kad 1903.gadā uzsākta Straupes dzirnavu pārbūve, Aleksandrs fon Meijendorfs no rīta mēdzis atnākt, uzmetis plecā kādu nešļavu un uzkāpis augšā pa sastatnēm, lai saglabātu fizisko formu. Nav bijis lepns.

Vēl kādu muižas attieksmi pret citļaudīm raksturojošu epizodi savās atmiņās apraksta latviešu jurists, literāts un vēsturnieks Arveds Švābe, arī viņš ir no Straupes. Viņš kā zēns, kungu prombūtnes laikā drīkstējis apskatīt Mazstraupes bibliotēku, un tādas bibliotēkas izveide kļuvusi par viņa mūža sapni. Tas arī piepildījies, līdz došanās trimdā atkal to izjaukusi.

Mazstraupes bibliotēkas bojāeja aizsākusies Pirmā pasaules kara gados. Mazstraupes pilī bijis izvietots kara hospitālis, kareivji brutāli plēsuši nost grāmatām greznos vākus. Īpašnieks gan mēģinājis saglābt dzimtas dārgumus, izveidojot pagrabā slēptuvi, taču bezcerīgi.

1919.gadā Aleksandrs fon Meijendorfs dodas uz Angliju, vēlāk Vāciju. Nodzīvo garu mūžu, sasniedz gandrīz simts gadu vecumu, mirst 1964.gadā. Par spīti kreisumam, lojalitātei pret vietējiem, šķiet, viņa pūliņi Mazstraupes pilī radīt izcilību tobrīd palika nesaprasti.

Līgas Kronbergas atmiņas par Mazstraupes pili sniedzas līdz pat viņas pašas skolas gadiem pagājušā gadsimta vidū. Mazstraupes pilī 1936.gadā ierīko skolu, 1938.gadā ķieģeļiem pārdod arī avārijas stāvoklī esošo sargtorni. Pēckara nabadzībā interese par Meijendorfu atstāto mantojumu varēja būt lielākoties teorētiska. Mazstraupes pils ir arī divreiz degusi.

Šobrīd, kad laiks un uguns ir darījuši savu, saskatīt skolas aktu zāles kvadrātā senajās fotogrāfijās redzamo bibliotēku ir gandrīz neiespējami. Taču uzburt tās kādreizējo godību palīdzēja šī raidījuma stāstnieces novadpētniece Līga Kronberga, Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstādes Neredzamā bibliotēka veidotājas Kristīne Zaļuma un Inga Surgunte.