Raidījums ciklā, kas top, gaidot Latvijas Nacionālās bibliotēkas simtgades jubilejas izstādi "Neredzamā bibliotēka". Šoreiz stāsts par Popes muižas bibliotēku. Par „neredzamām” šīs bibliotēkas izstādes veidotāji sauc, jo, lai arī to grāmatas saglabātas tieši pirms simts gadiem nodibinātās Nacionālās bibliotēkas krājumā, pašā Popē Kungu mājā kādreizējās bibliotēkas sajūtu uzbur viena vienīga sena, Rundāles pils krājumos uzglabāta fotogrāfija.

Popes muižā vienlīdz svarīga ir ne tikai muižas pagātne, bet arī tagadne

Popes muižā ilgus gadsimtus saimniekoja Kurzemei tik nozīmīgā fon Bēru dzimta. Tās pārstāvji bija sabiedriski ļoti aktīvi, iecienījuši medības, taču arī bibliotēkai viņu ikdienas dzīvē bija sava nozīme kā sarunu un galda spēļu vietai. Tomēr atšķirībā no iepriekšējiem, rezignētākiem stāstiem par reiz bijušo, tagad zudušo, Popes muižā vienlīdz svarīga ir ne tikai muižas pagātne, bet arī tagadne. Ēkā ir iemitināta skola, arī paši popiņi muižas ēkā saskata vietējās sabiedriskās un kultūras dzīves atdzimšanas iespēju.

Biedrības „Popes muiža” dalībnieks Roberts Grinbergs atklāj, ka nedēļas nogalē, kurā Popē viesojās Latvijas Radio, te paralēli notiek gan Kurzemes dziesminieku festivāls „Vārti”, vienlaikus atskaitei par paveikto Popes muižas zālē gatavojas šeit strādājošie arheologi.

Rudenī un ziemā Popes muiža elpo skolas dzīves ritmos, par to liecina kabinetu iekārtojums, absolventu vārdi uz sienām skolas ēdnīcā.

Arī skolas attieksme pret pagātni ir ļoti saudzējoša, piemēram, nesen nomainīti skolas logi, naudiņas bijis maz, ielikts balts plastikāts, taču, cerot uz atjaunotni, saglabāti arī senie koka rāmji. Līdzīga ir attieksme ir pret bibliotēkas telpas koka paneļiem.

Lai arī tie nokrāsoti vienā no tām lētajām un praktiskajām, pelēcīgajām krāsām, arī pašu telpu aizpilda zēnu darbmācības stundās nepieciešami darbagaldi, telpā nekas nav postīts, pārplānots vai tīši aizsegts, iztēles fotošopā nav grūti iztēloties tās kādreizējo izskatu, muižas dzīves ikdienu.

Popes muiža Kurzemē tik ietekmīgajai Bēru dzimtai pieder jau kopš 16. gadsimta. Tās dārgums ir ne tikai celtie nami – 17. gadsimta Medību pils, baznīca, zirgu stallis, ārsta māja, - ekskursijas mūsdienās tiek vestas uz Popes muižas parku, kur slejas septiņas simtgadīgo liepu alejas, retas koku sugas un dižkoki – dižskābārdis, īves, ēdamo kastaņu koki un milzu ozols.

Slēpņošana bijušo bibliotēku vietās

Popes muižā vēl atgriezīsimies, bet laiks aizsākt arī otru mūsu šodienas stāsta pusi, par gaidāmo izstādi Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Izstādes mērķis ir stāstīt stāstus par muižu, biedrību, mācību iestāžu reiz mērķtiecīgi veidotajām bibliotēkām, kuru krājumi pēc Pirmā pasaules kara vai kādos citos vēstures griežos kļuva par bezsaimnieka mantu, un kļuva par 1919. gada 29. augustā jaundibinātās Latvijas Valsts bibliotēkas pamatu. Ceļvedes šai izstādē Inga Surgunte, projekta vadītāja Latvijas Nacionālās bibliotēkas pastāvīgajā ekspozīcijā "Grāmata Latvijā", un Kristīne Zaļuma, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra pētniece.

Kristīnei Zaļumai ikreiz sarunas iesākumā uzdodu vienu un to pašu jautājumu: kāpēc Popes muižas bibliotēka? Kāpēc tā izvēlēta, ar ko tā zīmīga?

Fon Bēri Latviju pameta 1920. gadā pēc agrārreformas, muižu dalīšanas, un, spriežot pēc vēstures dokumentiem un atmiņu stāstiem, izdarījuši to ne bez sirds sāpēm, bet ārkārtīgi organizēti, nevis pametot, bet drīzāk – pakāpeniski, koordinēti pārvietojot dzimtas mantojumu, tostarp grāmatas.

Viens no satelītpasākumiem izstādes ietvaros būs sadarbība ar novadpētniekiem, kas piedāvās izvadāt vietās, kur kādreiz bijušas izstādē apskatītās bibliotēkas. Šai sadaļā tiks piedāvāta arī spēle – geokašings jeb slēpņošana. Izmantojot norādes, tostarp tā var būt arī kultūrvēsturiska informācija, spēles dalībniekiem jāmeklē slēpnis ar kapsulu, kurā atzīmēties pēc uzdevuma veikšanas. Un šo izstādes daļu koordinē Danute Grīnfelde.

Ziņa pēctečiem - tu esi popiņš

Bet atgriežamies Popes muižā un turpinām iepazīties ar biedrības „Popes muiža” darbību. Biedrība oficiāli dibināta 2016. gadā, un līdzšinējā saskarsmē esmu sajutusi, ka tie visi ir jauni, labu izglītību guvuši, profesionāli sevi apliecinājuši cilvēki. Piemēram, Roberts Grinbergs ir daļa no Kurzemes filharmonijas teātra nama “Jūras vārti” komandas, un viņa profesionālo krampi, vērienu domāšanā var just arī sarunās par Popes muižu. Šī nedēļa viņam bijusi visai raiba, iesaistoties Ventspils koncertzāles „Latvija” atklāšanā.

2018. gadā biedrības „Popes muiža” organizēja Popes muižas dzimtļaužu svētkus, kuru ietvaros konferencē tika skatīti 1834. gada dvēseļu revīzijas dokumenti, un tas ir vēl viens, neordinārs un ļoti gudrs paņēmiens, kā biedrība "Popes muiža" nostiprina vietas atmiņu. Šai revīzijā uzskaitīto Popē mītošo 427 dzimtu pēctečiem iespēju robežās tika sūtīta ziņa – tu esi popiņš.

Saprotams, tas neuzliek nekādu pienākumu, taču Popē ar kultūras pasākumiem un izpēti pamazām tiek radīta atvērta, draudzīga vieta, kurā arī tagadējie popiņi, reizēm pat pēc vairākiem gadiem, izrāda vēlēšanos atgriezties, ja ne fiziski, tad vietas radītajā aurā. Viens no šādiem stāstiem ir par rakstnieci Lauru Vinogradovu, Popes muiža izdeva viņas grāmatu „Lāču kalns”, kurā rakstniece uzrakstījusi trīs stāstus par Popes muižas pagātni un tagadni.

Pope ir īpaša ar to, ka senatnes aura ir būtiska ass Popes šajos laikos būvētajai kopības sajūtai. Un tas arī nav nekāds pārsteigums, jo Popes īpašais skaistums ir gadsimtos izkopta ainava, un te nu nenoliedzama loma bijusi četrus gadsimtus ilgajai fon Bēru saimniekošanas nodrošinātajai stabilitātei.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas simtgades jubilejas izstāde „Neredzamā bibliotēka”, kurā šis stāsts arī par Popes muižas grāmatu krājumu, tiks atklāta 31. augustā Nacionālās bibliotēkas pamatstāvā.

Grāmatlasīšanas stāsts Popes muižā, kopumā 14 reiz bijušu, nu zudušu bibliotēku sarakstā, šķiet īpašs tieši ar to, ka viņi savu pagātnes stāstu stāsta atšķirīgi. Tas nav stāsts par to, kas reiz bija, tagad zudis. Tas ir stāsts par vietu, kurā cilvēki pratuši izbaudīt dzīvi un vietu, ko paši savām rokām iekārtojuši.