Franču rakstnieka un publicista Nikolā Ozano (Nicolas Auzanneau) nesen latviski iznākušās grāmatas „Biblihigiense jeb Kādas grāmatas noslēpums” galvenā varone ir 1941. gadā izdotā „Latviski – franciska vārdnīca”, kas bijis viņa darba rīks, tulkojot Ēriku Ādamsonu, Rūdolfu Blaumani, arī Jāni Joņevu un Osvaldu Zebri. Rakstnieks uzņemas izmeklēt vārdnīcas tapšanas un izdošanas apstākļus. Kas tajā laikā notika Latvijā? Kad deva atļauju iespiešanai? Kas bija vārdnīcas autori? Uzziņu literatūra pārtop aizraujošā detektīvā.

Nikolā Ozano ir dzimis un audzis Francijā, taču lieliski runā latviski, nereti saukts par latviešu literatūras vēstnieku franču valodā lasošajiem. “Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts” ir Ozano debija rakstniecībā, Francijā šī grāmata iznāca 2015. gadā, taču tās vēstījums skar mūsu zemi un Latvijas vēsturi. Tagad šo stāstu var izlasīt arī latviski. Grāmatas atvēršanas svētkos tās ievadu priekšā latviski lasīja grāmatas  tulkotājs Jānis Joņevs, savukārt oriģinālvalodā – autors pats.

Kas tad ir šī “kāda grāmata”, kuras stāsts lasāms “Biblihigianse” lappusēs?

Tātad – šī grāmata ir 1941. gadā iznākusi „Latviski – franciska vārdnīca”, tulkotāja galvenais darba rīks. Un šis ir brīdis, kad grāmata ir teju nolietota, un Nikolā Ozano ir nolēmis uz to paraudzīties citām acīm. Beidzot izlasīt vārdnīcas ievadu, mēģināt uzminēt redaktora vēstījumu, izsecināt kaut ko par vārdnīcas radītāju savstarpējo hierarhiju. Veidojas aizraujošas sižeta līnijas, taču tas lielais vēstījums ir par nesatricināmu un kaismīgu ticību grāmatai kā vērtībai, kas turpinās arī stāstā par  “Biblihigiense” latviešu izdevuma tapšanu. Izdevniecības „Aminori” projektu vadītāja Inita Saulīte Zandere stāsta kā veidojušās viņas attiecības ar Ozano tekstu.

Burtiski nupat Nikolā Ozano tulkojumā Francijā iznācis arī Jāņa Joņeva romāns “Tīģeris”. Savukārt Jānis Joņevs “Biblihigianse” tulkošanas procesā, grāmatā aizsāktajā ar vārdnīcu saistīto ļaužu likteņu izmeklēšanā, tikpat kaismīgi iesaistīja Latvijas literatūrzinātniekus un valodas entuziastus. Grāmatas atvēršanas svētkos varēja pārliecināties par, visdrīzāk uz iepriekšējām sarunām balstītu saprašanos, kas valda starp abiem autoriem. Taču ir vēl kas vairāk. Nikolā Ozano “Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts” gadījumā mēs runājam par latviešu literatūrā neparastu romānu, proti,  literāru darbu, kas balstīts uz reāliem notikumiem, precīziem faktiem. Taču arī Jāņa Joņeva “Decembris” balstījās 1990. gadu preses publikācijās, grāmata “Pazudis” – sludinājumos par pazudušu mājdzīvnieku meklēšanu.

Šāda veida literatūrai latviešu valodā patiešām nav apzīmējuma. “Romāns” šķiet nevietā. Bet tas arī nav “pētījums”. Tas nav īsti arī dokumentāls stāsts, jo autors stāstā mērķtiecīgi ir iejaucies, rindojot faktus sev vēlamā cēloņsakarībā, saliekot emocionālus akcentus. 

Raidījuma viesi vairās konkrētāk pieskarties grāmatā aprakstītajiem notikumiem, lai lasītājam neatklātu stāsta intrigu. Taču šo un to tomēr drīkstam atklāt. “Tabu vārdnīcas”, kā Nikolā Ozano nodēvē šo 1941. gada izdevumu, redaktors ir pazīstamais valodnieks Ernests Blesse. Trīs gadus pēc vārdnīcas iznākšanas, 1944.  gadā, bija viens no tiem, kas parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu, kurā 188 latviešu inteliģences pārstāvji Latvijas nācijas vārdā deklarēja nepieciešamību atjaunot 1922. gada Satversmē balstītu Latvijas Republikas faktisko suverenitāti. 1944. gadā! Ernests Blesse Latvijā vairs nevar palikt, viņš dodas uz Vāciju, kļūst par profesoru Germersheimas universitātē. Taču Latvijā viņa ieguldījums tiek noklusēts, un tādejādi šīs zināšanas ir zudušas. Kas līdzīgs notiek arī šobrīd, politisku apsvērumu dēļ tiek izravēta krievu valoda un autori, bet līdz ar viņiem atmestas arī ar ideoloģiju nesaistītas zināšanas. Taču šai vārdnīcai ir vēl divas līdzautores: J. Baltgalve un Š. Gollanska. Arī viņas ir nepareizas izcelsmes, taču viņu devums tiek noklusēts un vēlāk ir neatšifrējams vēl kāda iemesla dēļ.

Sarunā Nikolā Ozano ik pa brīžam atsaucas uz “Biblihigiansa” “pirmo daļu” – ar to tiek domāts 2015. gada izdevums franču valodā. Reizē ar grāmatas latviešu izdevumu, otrais, papildinātais izdevums iznāk arī franču valodā. Tas papildināts ar nodaļu “Enoptromantija” –zīlēšana ar spoguli, un šai nodaļā autors tēžu veidā izklāsta notikumus un atklājumus pēc grāmatas pirmizdevuma iznākšanas.

Vēl kāds īpašs notikums, kas saistās ar šo “Biblihigianse jeb kādas grāmatas stāsts” izdevumu. Pēc Marikas Rozenbergas sekodegunam ierosmes, šai grāmatai zīmola Nortean parfimērs Artūrs Petersons radījis īpašas smaržas “Liblium”, smaržas un arī pati grāmata nopērkama „Aminori” galerijā Rīgā. Parfimēram dotais uzdevums bija atveidot vecas grāmatas smaržu.

Bet kā īsti beidzās grāmatas “Biblihigianse jeb Kādas grāmatas stāsts” ievadā pieteiktā interiga? Grāmata izdzīvoja. Grāmatas atvēršanas svētkos tā gluži kā muzeja eksponāts bija aplūkojama stikla vitrīnā, līdzās smaržām “Liblium”. Grāmatā aprakstīts, kā Nikolā Ozano Francijā devies pie grāmatu sējēja, meistars  nogriezis viņam gabaliņu īpaša auduma, devis pāris padomus, un ieteicis izjukušo sējumu iesiet paša rokām.