"Dirty Deal Teatro" šajā sezonā tapuši iestudējumi "Mantojums" un "Pārcēlāja", kas izstāsta ļoti personiskus stāstus. Kas pamudināja to autores runāt ar skatītāju pirmajā personā? Vai šādām izrādēm vairs var likt klāt teātra kritikas mērauklu un Kas atšķir šādu izrādi no performances mākslas?

"Dirty Deal Teatro" šajā teātra sezonā tapuši iestudējumi “Pārcēlāja” un “ Mantojums”, abas izrādes izstāsta ļoti personiskus stāstus. Abas šīs izrādes bija neparasta skatītāja pieredze un uzjundīja jautājumus.

Izrādē “Pārcēlāja” tās vienīgā aktrise un arī režisore Inga Tropa skatītājus sagaida jau pie ieejas, palīdz izvēlēties gultu. Jā, abas šīs izrādes ir arī guļizrādes, kurās tiek nojaukta teātrim tik ierastā polaritāte – skatuve un skatītājs. Apguļoties, tevi apņem Laura Johansona gaismēnas uz zāles sienām un griestiem, Kārļa Tones veidotais skaņu celiņš, un tomēr Pārcēlājas fiziska klātbūtne telpā visu laiku ir jaušama. Jo vairāk tāpēc, ka Inga Tropa stāsta pati savu stāstu. Par bērnībā piedzīvotu izvarošanu.

Arī Anna Belkovska stāsta par sevi, un izrāde “Mantojums” ir stāsts par attiecībām ar tēti, par alkohola postu, par vardarbību. Un lielā mērā par viņu pašu, jo šie – bērnībā, pusaudža gados līdz galam neizprastie notikumi ģimenē, ilgāku laiku ietekmējuši un noteikuši jaunās sievietes dzīvi.

“Pārcēlāja”, “Mantojums” ir mulsinoša teātra pieredze, un ne tikai tāpēc, ka esi guļus stāvoklī. Kad kāds tev turpat blakus atklājas tik ļoti, ir grūti palikt vienaldzīgam, un grūti arī saglabāt vēsi lietišķu prātu, lai liktu notiekošajam klāt teātra kritiķa mērauklu.

“Mantojums” pirmizrādē no čukstiem noprotu, ka aiz muguras sēž Annas tuvi radi, un šīs atskārtas izraisītās emocijas droši vien nebija paredzētas izrādes dramaturģijā. Pēc “Pārcēlājas” ir grūti ierakstīt skatītāju viedokļus, jo cilvēki nāk ārā no zāles ar klāt neesošu skatienu, vārdu vietā ir asaras.

Kā "Dirty Deal Teatro" nonāca pie vajadzības stāstīt šādus stāstus? Anna Belkovska nav aktrise, taču "Dirty Deal Teatro" ir viņas darba vieta, un viņa uzņemas atbildēt pirmā.

Attiecības ar vārdu Annai tomēr ir, viņa ir dzejniece. Taču izrāde “Mantojums” tapusi kopdarbā ar Viesturu un Jāni Baložiem. Viesturs saprot mūziku, arī šai izrādē viņam rokās ir ģitāra. Jānis Balodis ir dramaturgs, kurš jau diezgan sen gan savas lugas bieži sāk, atsperoties no personiskas pieredzes, gan arī pats, tieši šī iemesla dēļ, ir kāpis uz skatuves kā aktieris. Kāpēc Jānim Balodim ir šī vajadzība stāstīt ļoti personiskus stāstus? 

Inga Tropa atklāj, ka par spīti ilggadējai aktrises pieredzei, “Pārcēlājā” viņa nav spējusi atcerēties pašas rakstīto izrādes tekstu. Acīmredzot tā bijusi kāda smadzeņu darbības aizsargreakcija. Un tad režisore Inga Tropa atradusi risinājumu: personiskais stāsts izrādē “Pārcēlāja” pārstrādāts pasakai līdzīgā ceļojumā. Tas ir stāsts par ceļojumu uz Meksikas džungļiem, tur stāstītāja, saslimst, piedzīvo klīnisko nāvi, un savā bezapziņā atrod atbildes, pavadoņus, kas  viņu atkal atgriež dzīvē. Ja tā ir pasaka, tad tu vari lasīt šo tekstu priekšā, režisore Inga Tropa ieteikusi aktrisei Ingai Tropai. 

Ingu Tropu guļizrādei iedvesmojusi pandēmijas pieredze. Un izrādē “Pārcēlāja” tas ir ļoti veiksmīgs risinājums: armijas brezenta gultas ir ērtas, guļus stāvoklis mudina sekot stāstītāja balsij, un atrašanās guļus izmaina arī skatu punktu – jau pieminēju griestos un pa sienām garām slīdošās gaismas. Izrāde “Mantojums” iesākas parasti. Skatītāji sēž, zālē skaidri iezīmēta skatuve. Apmēram izrādes vidū, skatītāji tiek aicināti piecelties no savām vietām, sanākt kopā telpā, kur rindās izvietoti matrači. Lai sekotu aktieru darbībām, nākas pusguļus stāvoklī grozīties līdzi, un tas nav visai ērti. Šķiet, izrādē “Mantojums” koptelpai un matračiem ir pavisam cita jēga nekā “Pārcēlājā”.

Atšķirībā no “Pārcēlājas”, kurā personiskais stāsts ir integrēts kādā lielākā, pasakas vai ezoterikas stāstā ar obligāto atrisinājumu, izrādes “Mantojums” stāsts šaudās no tēmas uz tēmu, tā īsti nesniedzot ne vēstījumu, ne atbildes. Skatītājai Zanei Vāgnerei šķiet, ka izrādes stāsts ir tikpat sarežģīts kā dzīve, un viņa zinoši arī izskaidro, kāpēc vardarbību ģimenē, pret kuru mums visiem it kā ir tik viennozīmīgi nosodoša nostāja, tomēr ir tik grūti izskaust.

"Dirty Deal Teatro"  izrāžu “Pārcēlāja” un “Mantojums” veidotāji Inga Tropa, Anna Belkovska un Jānis Balodis nav vienīgie, kas stāsta personiskus stāstus. Nupat Purvīša balvu vizuālajā mākslā saņēma Ances Eikenas darbs, kas emocionāli stāsta par attiecībām ar viņas tēti. Horeogrāfe Jana Jacuka savu baiļu pieredzi izdzīvo izrādē “Baiļu rutīna”, Nacionālajā teātrī tapis uz reāliem notikumiem balstīts stāsts “Ričards. Nekā personīga”.

Teātris, mākslas notikums kā vieta, kurā aktiera – skatītāja polaritātes vietā iespējams radīt kopīgu telpu, kurā jūtas nevis izspēlēt, bet spēlēties ar sava dzīves stāsta nopietnību. Mani šāda iespējamība uzrunā, pat ļoti.