Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības bibliotēkas liktenis laika griežos

Latvijas Nacionālās bibliotēkas simtgadē top jubilejas izstāde, kas stāstīs par reiz pastāvējušām bibliotēkām, kuru grāmatas tagad ir Nacionālās bibliotēkas krājumā. Raidījumā Augstāk par zemi sākam raidījumu ciklu, kurā būs stāsti par šādām bibliotēkām. Šoreiz - par Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības bibliotēku, kas atradās tepat līdzās Latvijas Radio, Vecrīgā, virs Doma baznīcas krustejas.

Ideja parādīt vēsturiskos krājumus no LNB dziļumiem

Latvijas valsts simtgades svinības turpinās, un šī gada 29. augustā savas nodibināšanas simtgadi svinēs vairākas Latvijai svarīgas izglītības un kultūras institūcijas – Latvijas Universitāte, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija un Latvijas Mākslas akadēmija, Latvijas Nacionālais arhīvs, kā arī Latvijas Nacionālā bibliotēka.

Augusta pēdējā dienā Latvijas Nacionālās bibliotēkas visiem publiski pieejamajā pamatstāvā tiks atklāta Nacionālās bibliotēkas jubilejas izstāde “Neredzamā bibliotēka”. Tās ir muižu, biedrību, mācību iestāžu reiz mērķtiecīgi veidotas bibliotēkas, kuru krājumi pēc Pirmā pasaules kara vai kādos citos vēstures griežos kļuvuši par bezsaimnieka mantu.

“Šo bibliotēku liktenis ir dažāds – vairākas no vēsturiskajām bibliotēkām ir kļuvušas par Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma pamatu, tikai lasītājs nenojauš, ka dažkārt šķir lappuses, ko grāmatā licis iesiet kāds vācbaltiešu muižnieks vai savai bibliotēkai iegādājusi kāda no agrīnajām biedrībām Latvijas teritorijā,” teikts izstādes koncepcijā.

Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrība aktīvi darbojās, krāja rokrakstus, muzeja priekšmetus, pieņēma grāmatu dāvinājumus vairāk nekā simt gadus. Biedrībai bija sava izcila bibliotēka, kas tās ziedu laikos – no 1890. līdz 1939. gadam – atradās Vecrīgas sirdī, Rīgas Doma ansamblī, kurā Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības bibliotēkas vajadzībām, līdzās Rīgas pilsētas muzejam un bibliotēkai, tika uzcelta īpaša piebūve.

Ceļvedes šajā un nākamajos "neredzamo bibliotēku” stāstos ir izstādes veidotājas: Kristīne Zaļuma, Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra pētniece, un Inga Surgunte, projekta vadītāja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas pastāvīgās ekspozīcijas "Grāmata Latvijā" vadītāja, taču izstādes radošā komanda, protams, ir daudz plašāka.

“Šī ideja radās Gustavam Strengam un man, Ingai Surguntei, – domājām, kādus jaunus stāstus varētu piedāvāt apmeklētājiem bibliotēkas simtgades izstādē.

Šķita, ka ierasti stāsti par bibliotēkas vēsturi un darbiniekiem jau izstāstīti. Tad Gustavs atcerējās, ka bibliotēkā ir tādi dziļumi, kas vēl ir maz atklāti, bet ir ļoti fascinējoši. Sākumā izvēlējāmies vairāk tēmu, bet šobrīd esam palikuši pie vēsturiskajiem krājumiem, kas ir fiziski atrodami un pētāmi mūsu ēkā,” stāsta Inga Surgunte.

Ap to laiku, kad dzima Valsts bibliotēka pēc Pirmā pasaules kara beigām, sabiedriskās bibliotēkas radās arī daudzās pilsētās un pagastos, apkopojot, piemēram, pamestās grāmatas. Publiska bibliotēka nozīmē, ka tā ir pieejama jebkuram, bet sabiedriskā bibliotēka paģēr noteiktu filtru cilvēkiem, kas var izmantot tās krājumu, skaidro pētnieces. Piemēram, tolaik sabiedriskās bibliotēkas ir dažādās biedrībās un augstskolās.

Viens no izstādes vēstījumiem ir atgādinājums, ka, lai arī Latvijas Nacionālā bibliotēka svin simt gadus, tā ir mantojusi daudz senākas lasīšanas tradīcijas Latvijas teritorijā.

Vēlme radīt sajūtu par atkāpšanos laikā

Latvijas Nacionālās bibliotēkas simtgades jubilejas izstādes “Neredzamā bibliotēka” koncepcijā vēstīts, ka izstāde būs stāsts par Latvijas Nacionālās bibliotēkas vēsturiskajiem krājumiem, kurā iekļautas arī nākamās cikla tēmas – Karla fon Bēra dzimtas bibliotēka, kas atradās Popes muižā, Aleksandrīnes fon Mēdemas Zaļās muižas bibliotēka, Leonīda fon der Pālena bibliotēka Iecavas muižā – kopumā 14 nosaukumi.

Kā atklāj izstādes veidotājas, – bija vēlme radīt sajūtu par atkāpšanos laikā, uzburot gan muižas bibliotēkas atmosfēru, gan sabiedriskās bibliotēkas gaisotni. Apmeklētājs varēs sastapties ar grāmatām, kuras pēc ilgiem laikiem būs savstarpēji sastapušās, un izzināt arī to cilvēku likteņus, kas šīs bibliotēkas veidojuši.

“Mēs gribam savest kopā Nacionālās bibliotēkas lasītāju, kurš, piemēram, pasūta muižas grāmatu, un to cilvēku, kurš šo grāmatu ir iegādājies, lasījis, ielīmējis tajā savu ekslibri, nodevis saviem bērniem, ar savām rokām rūpējies par šo grāmatu,” stāsta veidotājas.

Arī izstādes logo rodams roku motīvs – kā atgādinājums, ka ikkatrai grāmatai pieskārušās rokas, kas to iespiedušas, iesējušas, rūpējušās par to, lai 21. gadsimta lasītājs savukārt šo sējumu varētu paņemt savās rokās.

Kas tad īsti tiks izstādīts, kā neredzamās bibliotēkas kļūs redzamas? Kristīne Zaļuma un Inga Surgunte saka, ka te būs gan cilvēkstāsti un fotogrāfijas, gan izstādīti atsevišķi izdevumi, arhīvu materiāli, taču, runājot par sabiedriskajām bibliotēkām, viņām īpaši gribējies radīt – Kristīne Zaļuma izmanto cita grāmatu vēstures pētnieka Jāni Krēsliņu lietoto apzīmējumu – to “auglīga dārza” sajūtu. Parādīt plauktus, pilnus ar grāmatu muguriņām, kas rāda īpašnieka gaumi, krājēja entuziasmu.

“Mani visvairāk pārsteidza, cik bagātīga kultūras dzīve bija šiem cilvēkiem, kas veidoja savas bibliotēkas. Šis piesātinātais dzīvesveids aizgrābj, tāpat kā stāsti, ko Kristīne stāsta darba grupā. Iedomājoties, ka Varakļānu grāfs dodas garā ekspedīcijā pa Itāliju, raksta dzeju, raksta dažādus apcerējumus, publicē vairākas grāmatas, nodarbojas ar zinātniskajiem eksperimentiem – un tas viss notiek Varakļānos!” stāsta Inga Surgunte.

Projekta ietvaros izstādes veidotāji sadarbojās ar partneriem reģionos, un atklāj, ka cilvēki nereti brīnījušies, ka pētnieces meklē tukšu vietu parkā, kur bijusi pils ar bibliotēku. Taču viņu lepnums par kultūras mantojumu ātri pielipis arī vietējiem iedzīvotājiem.

Līdz ar to var droši teikt – šī nav tikai Nacionālās bibliotēkas izstāde, tā ir veidota kopīgi ar cilvēku grupām, kas dzīvo un pēta savu pagātni šajās vietās.

Izstādes veidotājas stāsta – bieži vien uz Nacionālās bibliotēkas krājumu cilvēki skatās no šaura redzesleņķa, domājot vien par grāmatām. Taču krājumā ir arī piemiņas albumi, kartes, sīkiespiedumi, gravīras un grafikas – arī izstādē šie priekšmeti iekļauti, tāpat numismātikas un dabas kolekcijas.

Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības bibliotēkas liktenis

Daļa no pētniecības procesa bija doties uz vietām, kur šīs bibliotēkas atradušās. Piemēram, Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības bibliotēka atradās pārbūvētajās Doma baznīcas klostera telpās, piebūvē virs krustejas. Šobrīd tur saimnieko Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs.

“Mūsu muzejs kādreiz bijis Doma muzejs Rīgā, un Doms glabā Rīgas kultūras vēsturi jau kopš 13. gadsimta. Kādreiz šajā objektā strādāja viena no vecākajām biedrībām – Krievijas Baltijas provinču vēstures pētītāju biedrība. Šī biedrība dibināta 1834. gadā un pastāvējusi līdz 1939.gadam,” skaidro muzeja krājuma vadītāja Anita Gailiša.

Biedrības statūtos paredzēta gan zinātniskā pētniecība, gan bibliotēkas veidošana. 1891.gadā, kad Rīgas Domam uzbūvē jaunu piebūvi, tiek nodibināts Doma muzejs, kurā apvieno Domā jau mītošā Rīgas pilsētai dāvātā Rīgas ārsta Nikolaja Himzela kolekciju ar Vēstures un senatnes pētītāju un citu biedrību krājumu. Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrība kļūst par šo vērtību pārzinātāju līdz pat 1936. gadam.

Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrība savā ilglaicīgajā pastāvēšanā bija sakrājusi ievērojamu grāmatu krājumu, ap 70 000 sējumu, kam pēc Neatkarības cīņām, ap 1919. gadu, pievienojās arī Vidzemes bruņniecības bibliotēkas senās, īpaši retās grāmatas, ap 9 tūkstoši sējumu.

Inga Surgunte mudina pētnieci Kristīni Zaļumu atklāt, kā viņa gūst informāciju par grāmatām. Labi, grāmatas nosaukumu, autoru mēs varam uzzināt titullapā, bet šai titullapā atrodas arī bibliotēku krājumu zīmogi, dažādas atzīmes, ko zinātājs nolasa kā saistītu tekstu. Kristīne Zaļuma atšķir otru, mazāko no līdzpaņemtajām grāmatām; nē, pat neatšķir – zinātājam grāmata informāciju par sevi sāk stāstīt jau ar tās vāku, iesējumu.

“Pirmajā brīdī šķiet, ka šis varētu būt biedrības iesējums. Katram kolekcionāram bija īpašs veids, kā viņš iesēja savas grāmatas,” stāsta Kristīne Zaļuma. Viņa rāda grāmatu, kas atradusies Vidzemes Bruņniecības bibliotēkā un ap 1920. gadu nokļūst Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības krājumā. Šīs bibliotēkas ekslibri zīmējis Ādolfs Hildebrants, slavens vācu mākslinieks, un uzcītīgie bibliotekāri iepriekšējo – Bruņniecības bibliotēkas – ekslibri ir noplēsuši. Grāmata izdota 1804. gadā. Tas ir stāsts par ceļojumiem pa Vidzemi tā laika stilā.

Mēs sākām šo stāstu par Latvijas Nacionālās bibliotēkas simtgadi uz tādas svētku nots. Beidzies Pirmais pasaules karš, bezsaimnieka manta, pamestie grāmatu krājumi tiek atkal atgriezti sabiedrības lietošanā, nokļūstot publiskajās, tostarp jaundibinātajā Valsts bibliotēkā. Taču stāsts par Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības ārkārtīgi vērtīgā krājuma turpmāko likteni varbūt īsti neiederēsies šajā pacilātajā noskaņā, saka Kristīne Zaļuma.

Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrība, tās bibliotēka pastāv līdz 1939. gadam, tas ir gads, kurā noslēdzas vācbaltiešu repatriācija, kurā valda Kārļa Ulmaņa autoritārisms.

Ar likumu tolaik tiek likvidētas visas biedrības. Doma muzejs Rīgā nedaudz izcēlās pārējā kultūras ainā, jo uzsvēra vienoto Livonijas ideju un visu vācisko, un jaunajai valstij tas šķita nepieņemami, stāsta Zaļuma.

Līdz tam Doma muzeja īri maksā baznīca, vēlāk – pilsēta. Kad beidzās valsts finansējums, muzejs nīkuļoja, pārtiekot no sponsoru finansējuma.

1936. gadā Doma muzeju nodeva pilsētas Izglītības pārvaldes pārziņā, pārdēvējot par Rīgas pilsētas vēsturisko muzeju. Līdzšinējo muzeja īpašnieku, Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju, vairāk nekā simts gadus pastāvējušās, biedrības statuss pēkšņi kļuva neskaidrs. 1939.gadā biedrībai vēl deva iespēju aizvest uz Pozeni manuskriptus, kalendārus un citas krājuma vienības. Taču daudz kas arī palika. Šī stāsta optimistiskā daļa ir tā, ka nodibinātā Latvijas valsts, Valsts bibliotēka uzņēmās rūpes par atstātajām kultūras vērtībās, un šobrīd jau grūti pateikt, kā būtu bijis labāk. Visticamākais, šis krājums, aizvests ārpus Latvijas, būtu zaudējis savu veselumu, tā tālākais liktenis nav prognozējams.

31. augustā Latvijas Nacionālās bibliotēkas jubilejas izstādē ''Neredzamā bibliotēka'' Rīgas Vēstures un senatnes pētītāju biedrības Nacionālās bibliotēkas krājumā esošās grāmatas no dažādām bibliotēkas krātuvēm atkal sapulcēsies vienuviet.