Ar nupat iznākušo romānu "Lu-lū un Eņģelis" rakstniece Dace Rukšāne turpina četru romānu sēriju - 20. gadsimta vēsturi no sievietes skatu punkta. "Lu-lū un Eņģelis" atvedina vēl nesenas atmiņas par trauksmainajiem deviņdesmitajiem, kad dzīve bija jāiemācās no jauna.
Ar jaunāko romānu „Lu-lū un Eņģelis” rakstniece Dace Rukšāne turpina savu ieceri uzrakstīt 20. gadsimta vēsturi no sievietes skatu punkta. Viss aizsākās 2020. gadā ar romānu „Krieva āda”, tas bija mātes un meitas stāsts par pēckara gados un Hruščova laikā piedzīvoto. Pirms gada iznāca sērijas otrais romāns „Džikī”, kas noslēdzās ar trako deviņdesmito nojausmu. Nupat iznācis romāns „Lu-lū un Eņģelis”. Iezīme, kas apvieno visus trīs šobrīd iznākušos romānus – to nosaukumi atvasināti no pavisam īstu, veikalos nopērkamu smaržu nosaukumiem. Nesen iznākušā romāna nosaukumā smaržas ir pat divas, jo romāna centrā ir divu māsu, romāna „Džikī” varones Meldras meitu – Annas un Leas likteņi. „Lu-lū un Eņģelis” atvedina vēl nesenas atmiņas par trauksmainajiem 90. gadiem, kad dzīve bija jāiemācās no jauna, un rakstītajā daudz rakstnieces pašas piedzīvotā.
Apsveicu Daci Rukšāni ar iecerētās triloģijas pabeigšanu. Kā man šķita – 20. gadsimts taču romāna lappusēs ir beidzies, dzīve izstāstīta. Taču esmu pasteigusies. Triloģija rakstnieces iecerēs ir pārtapusi tetroloģijā, šobrīd top sērijas ceturtais romāns par viņas meitu paaudzes izvēlēm.
Būtisko atziņu, ka ir tāda sabiedrības mērogā nepieciešamība vēsturi izstāstīt literatūrā, saskaņot kolektīvo atmiņu, pirms pāris gadiem formulēja sērijas “Mēs. Latvija. 20. gadsimts” panākumi. Daces Rukšānes romāns šai sērijā tā arī neiznāca, lai gan bija plānots.
Agrākajās intervijās Dace Rukšāne ir atklājusi rakstnieces stratēģiju, kā sagatavot sevi, lai iekļūtu citā laikmetā, citās dzīvēs. triloģijas romāni tapuši koncentrētā laika posmā, vasarā, vienatnē dzīvojot pie jūras. Katru rītu viņa devusies uz jūru peldēties, iesmaržojusies ar attiecīgā personāža smaržām. Tā kā „Lu-lū un Eņģelis” varones ir divas, tad viņa šīs smaržas mainījusi, atkarībā no tā, par kuru personāžu viņa raksta. Taču bijušas arī tādas dienas, kad Dace Rukšāne visu nomazgājusi, ņēmusi pati savas smaržas, lai pavisam neapjuktu svešās dzīves. Vēl viens paņēmiens – katram romānam tapusi arī īpašs atskaņojamo dziesmu saraksts „Spotify”. Jā, tajā arī Vladislavs Nastavševs, mūzika no izrādes “Asiņainās kāzas”. Cik zināms, režisors savu karjeru turpina Krievijā, Latvijā no teātru repertuāriem viņa izrādes pazudušas. Bet, kā smejies, no dziesmas vārdus neizmetīsi.
Dace Rukšāne izstāsta, ka tā ir diezgan riskanta sajūta, rakstīt par mūsdienām, un tetroloģijas notikumi virzās tām aizvien tuvāk, jo nav bijusi iespēja paraudzīties uz notikušo no laika distances. Es savukārt apbrīnoju rakstnieci par spēju atzīties sev savā dzīvē, izzināt citu paaudžu dzīvē notikušo, jo manā izpratnē tā ir labi nodzīvotas dzīves neatņemama daļa. “Krieva āda”, “Džikī”, “Lu-lū un Eņģelis” – šie romāni jau nodoti lasītāju līdzi jušanai, bet stāsts turpinās.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Komentāri (2)
Rukšāne nāk no ģimenes, kura prata sadzīvot ar okupācijas varu. Es neesmu gatava tagad purināt čekas maisus, lai tas paliek. Bet katru reizi, kad rukšāne sludina, ka krievija un krievi bija labie cilvēki un tikai pēc iebrukuma Ukrainā kļuva par sliktajiem, jā pēc katras tādas reizes es uzdodu jautājumu - vai rukšānei ir zināma latviešu tautas vēsture? 1919.G. boļševiku slepkavības, 1938.-39. latviešu genocīds krievijā, 1940.gada okupācijas zvērības , ar ārprāta naidā sakropļotiem upuriem, ar masveida deportācijām?
Vai tāpēc, ka pati samīlējās krievā, mums sabiedrībai ir jāignorē vēstures fakti ? Jājūtas vainīgiem, ka krievi mūs okupēja?
Kad tiek kritizēti žurnālisti, ka viņi nesniedz sabiedribai objektīvu informāciju, tad viena tāda situācija ir šī - krievijas okupācijas un krievu okupantu attaisnošana.
Gruzijā valsts iestādēs jau ar likuma varu krievu valoda ir otrā valoda, bet vācijā Lejassakcijas skolās jaunie boļševiki -zaļie liek mācīt iebraucējus viņu mātes valodās. Tas ir ceļš uz mazo nāciju iznīcināšanu un tā ir daļēja atbilde uz rukšānes šausmināšanos, kāpēc jaunieši ir atsvešināti no Latvijas. Mūsu sabiedrības liekulības un radītās pašiznīcināšanās draudu dēļ
Izlasīju gan Lulū un eņģeļi, gan dažas kritikas. Un atkal brīnos, ja tiek apgalvots, ka Rukšānes romāni ataino laikmetus. Ja arī ataino, tad ļoti ļoti šauri un ja tā drīkst teikt ar zemu zemu apvārsni. Arī Laimas Kotas romāns par Atmodas laiku bija tik šaurs - it kā Atmoda bija vien nekontrolēta kooperatīvu kustība vien.
Visu šo mūsdienu autoru , arī izslavētajā Mātes pienā, man pietrūkst garīgā dimensija. Varbūt to var saukt par vertikāli. Esmu tikai čakla lasītāja, ne eksperte, bet mani nomāc tā disonanse starp publiskajiem reklāmas saukļiem un to vilšanos pēc katra tāda romāna.
Rukšānes uztraukums par nedrosīu dzīvot Latvijā, par jaunatnes atsvešinātību no valodas, no kultūras, no Latvijas gan ir pamatots. Par to atbildīga ir visa sabiedrība, ne tikai žurnālisti un literāti.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X