Sajauktā laika dienasgrāmata. Raidījumā Augstāk par zemi šis gads bijis īpašs ar mājās sēdētāja dienasgrāmatām pavasarī, kuras izprovocēja pandēmijas baiļu noteiktais ārkārtas stāvoklis. Pavasarī ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē, izsludinātais ārkārtas stāvoklis apvērsa otrādi žurnālista darba būtību – rosīties, vākt informāciju, sarunāties, provocēt domu apmaiņu. Tas vairs nebija iespējams, un alternatīva izrādījās tieši tik vienkārša: cilvēks – balss – mikrofons. Izrādās, ar to pietiek! Šķiet, šo sajūtu varu attiecināt uz gadu kopumā: katram no mums nācās pārliecināties, cik daudz ir iekšā. Vai pietiek ar mājas dzīvi? Kādas attiecības ir ar tuviniekiem? Kas ir tavā grāmatplauktā, atmiņās, emocionālajā pieredzē?

Sastopoties ar nepiedzīvoto, jāatzīst – mēs reaģējām kā jau pienākas sociālo tīklu paaudzei. Vispirms mēģinājām to nofotografēt! Atmiņas institūcijas visā pasaulē, pie mums tā bija Latviešu folkloras krātuve, arī Nacionālais vēstures muzejs, aicināja fotografēt pandēmijas krīzes jaunos paradumus un risinājumus, dienasgrāmatās fiksēt savas sajūtas. Ir pagājis pusgads, un tas vairs nešķiet interesanti. Neviens vairs nebrīnās par īpašajām kāzu sejas maskām līgavas tērpu salonu skatlogos, teju katram no mums mājās ir sakārtots grāmatplaukts vai vismaz fotogēniska siena, lai būtu pieklājīgs fons zoom konferencēm.

Mana iepriekšējā dienasgrāmata tapa mēnesi pirms Lieldienām, un vienīgais, kas bija skaidrs jau iepriekš, ka beigām jābūt – ja ne laimīgām, tad pacilājošām. Tobrīd tas bija līdz kaulam svarīgi, atrast sevī kādu cerību, liecību par jaunu dzīvi, arī ja līdz šim ierastie nosacījumi ir mainījušies.

Šī dienasgrāmata top laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu, un šoreiz par sajūtu, uz ko tā tieksies, vairs neesmu tik droša. Pirms pāris dienām Lielbritānija nonākusi visstingrākajā izolācijā no pārējās pasaules, jo tur atklāta Covid-19 jauna mutācija, kurai varētu arī nelīdzēt tik tikko izgudrotā vakcīna. Cerības stariņš, ka vakcinācija ātri atrisinās ieilgušo citādo dzīvošanu, atkal kļuvis blāvāks. Un tomēr pusgada laikā mainījies ir daudz kas. Izgaisušas bailes, kas prātu stindzināja pavasarī. Arī mājās sēdēšanai vairums jau ir pielāgojušies. No visām sajūtām spilgtākā ir nevis savas iegrožotās esības apzināšanās, bet gan laiks, ka šoreiz pa īstam izkritis no eņģēm. Šī būs sajauktā laika dienasgrāmata.