Izstāde “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā klātienē bija pieejama īsu laika sprīdi, taču šai izstādē, kā jau liecina nosaukums, tiek izstāstītas dzīves. Taču tapis audio gids, kurā joprojām iespējams uzklausīt mākslinieču stāstus. Un stāstus, arī bez iespējas doties uz izstādi, varam turpināt stāstīt Latvijas Radio. Raidījumā Augstāk par zemi – sieviete, kas nodzīvojusi pilnestīgu dzīvi: porcelāna māksliniece, aktīva rērihiete, apbalvojuma par ebreju slēpšanu kara laikā “Taisnie starp tautām” saņēmēja Olga Neimane-Kateņeva.

Stāsta Lolita Tomsone, Žaņa Lipkes memoriāla direktore, Elīna Dzelzskalēja, psiholoģe, mākslas vēstures studente, Iliāna Veinberga, Rīgas Porcelāna muzeja galvenā krājuma glabātāja, un rērihiete Ingrīda Raudsepa.

Olga Neimane-Kateņeva ir dzimusi 1908. gadā Indijā, jo viņas tēvs bija izcils tējas degustators. Kad Olga Neimane-Kateņeva stāsta, viņas tēva, Aleksandra Mjačko-Megrina dzīve izklausās aizraujoša kā no Borisa Akuņina romāniem: pusaudža gados zaudējis tēvu, māte nespējusi uzturēt deviņus bērnus, aizdevusi puisēnu, kura kaislīgā interese par tēju parādījusies jau pusaudža gados, mācīties amatu. Aleksandrs Mjačko-Megrins apceļojis daudzas eksotiskas valstis, piegādājis tējas cienītāju nācijai uz Maskavu izcilākās tējas šķirnes. Līdz Rīgā saticis savu bērnības draudzeni, mūža mīlestību Elizabeti Labutinu, aizvedis viņu līdzi uz Indiju.

Olga Neimane-Kateņeva nodzīvoja gandrīz līdz simts gadu vecumam, 2001. gadā viņa aizgāja mūžībā. Viņas stāstu 1990.gadā filmējis režisors Ansis Epners, Atmodas gados atjaunotās Latvijas Rēriha biedrības aktīvs biedrs.

Četru gadu vecumā Olga ar māti atgriežas Rīgā, Olga kļūs par aktrisi, spēlēs izrādēs Krievu Drāmas teātrī, tagadējā Rīgas Krievu teātrī, pēc vīra lūguma skatuvi vēlāk pametīs. Taču aktrises stāju, plašos žestus, labskanīgo valodu pat 82 gadu vecumā var samanīt filmētajā materiālā.

Izstādi “Atceros, tātad esmu”, gribas saukt drīzāk par pētījumu. Pat tad, kad izstāžu zālē tā vēl bija pieejama, vizuāli tverami artefakti, mākslinieku jaundarbi tajā bija labi ja puse no aptveramās informācijas. Otra puse bija klausāmi un lasāmimateriāli, izstādes tapšanā iesaistīta tika spēcīga pētnieku komanda. Olgas Neimanes-Kateņevas biogrāfiju pētīja Elīna Dzelzskalēja.

Andra Silapētere, izstādes “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: Mākslinieču arhīvi” kuratore, uzrunāta intervijai, atraksta “man Olgas Neimanes-Kateņevas stāsts izstādei bija svarīgs, ne tikai tāpēc, ka viņas dzīve ir neatkārtojama un fascinējoša. Bet tieši tāpēc, ka viņas personība, māksla un vērtības dzīvē atspoguļo ļoti būtiskus mūsu vēstures punktus, kas vistiešāk skar kultūru mijiedarbību, migrāciju un koloniālisma aspektus. Viņai vienmēr bija svarīga līdztiesība, līdzjūtība, izpratne un pietāte. Viss tas, par ko mūsu "brūkošajā" pasaulē šobrīd runājam.”

Andra Silapētere arī bija tā, kas pieņēma lēmumu, ka izstādē būs arī šis dzīvesstāsts, un kā impulss tam kalpoja Žaņa Lipkes memoriāla ieraksts sociālajā tīklā "Facebook".

Tas ir stāsts par Olgu Neimani-Kateņevu kā ebreju glābēju, kas parādās arī ebreju meitene Geņa Knoha, kas vēlāk pieņēma Karolīnas Teicas vārdu, atmiņās.

Karolīnas Teicas liecība izgaismo Olgas Kateņevas-Neimanes dzīvi, šai stāstā parādās, ka Olgas vīrs mīlējis iedzert. Tāpēc četrus gadus, slēpjot nelielā koka mājiņā mājiņā Vizvalža ielā ebreju meiteni, visi dzīvojuši kā uz pulvera mucas, bailēs, ka viņš varētu izpļāpāties. Uz nepatikšanām uzprasās arī pats Vladimirs Mjačko, uzšuvis uz drēbēm dzelteno ebreju zvaigzni, viņš lavās iekšā ebreju geto, lai aiznestu Geņas mātei un māsai vēstules. Geņa paliek dzīva, Olgu Neimani-Kateņevu vācieši notiesā uz gadu Salaspils nometnē. Mani vienmēr ir fascinējušas tādu cilvēku biogrāfijas, kurus nevar pārmācīt: par pārliecības cietumnieku Olga Neimane Katņeva kļūst arī padomjlaikā.

Olgai Neimanei Kateņevai nav mākslinieces diploma, taču pagājušā gadsimta sākumā, jo īpaši jaunas dāmas, tika iedrošinātas nodarboties ar rokdarbiem, mākslu. Un Olga mācījās labās skolās. Par viņas mākslinieces talantiem stāsta viena no izstādes “Atceros, tātad esmu”pētniecēm, Rīgas Porcelāna muzeja Galveno krājuma glabātāja Iliāna Veinberga.

Olga Neimane-Kateņeva ir strādājusi Kuzņecova porcelāna fabrikā, kur sākotnēji pārzīmējusi mākslinieku Sigismunda Vidberga, Romāna Sutas zīmējumus. Bet īsi pirms izsūtījuma, 1944. gadā, sākusi veidot pati savus zīmējumus. Vai tā bija ierasta prakse tolaik, pa par dizaineru varēja kļūt arī cilvēks bez diploma?

Olgas Neimanes-Kateņeva 1934. gadā sāka strādāt Kuzņecova fabrikā, 1941. gadā pāriet uz Jesena, vēlāko Rīgas Porcelāna fabriku, kur nostrādā līdz 1947. gadam. Iliāna Veinberga tieši 40.gadus sauc par porcelāna fabrikas zelta laiku.

Iliāna Veinberga norāda, ka Olgas Neimanes-Kateņevas mākslinieces rokraksts ir vairāk tāds, raksturīgs austrumos dzīvojošām tautām, bet tā ir liela bagātība Latvijā. Ar vārdiem, kā Iliāna Veinberga raksturo Olgas Neimanes-Kateņevas mākslinieces rokrakstu, gribētos raksturot viņas dzīvi kopumā. Tajā ir kaut kas no pasakas. Tā ir vijusies cauri mums atpazīstamiem vēstures notikumiem, taču tie nav viņas dzīvi salauzuši.