Mākslinieču duets Skuja Braden (Ingūna Skuja un Melisa D. Breidena) šogad pārstāvēs Latviju Venēcijas biennāles 59. starptautiskajā mākslas izstādē ar ekspozīciju "Tirgot ūdeni upes malā". Venēcijas mākslas biennāles atklāšana gaidāma jau pavisam drīz – 23. aprīlī, šogad Latvijas paviljonu organizē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs.
Raidījumā Augstāk par zemi viesojamies tandēma Skuja Braden jaunajā darbnīcā, kuras plašākās telpas padarījušas iespējamu arī apjomīgo izstādes darbu tapšanu. Sarunas par mākslu un dzīvi, kas Skuja Braden gadījumā ir gandrīz viens un tas pats.
Nodoms intervēt mākslinieces bija jau pēc Skuja Braden izstādes “Samsāra”, kas Dekoratīvi Lietišķās mākslas un dizaina muzejā bija skatāma pirms diviem gadiem. Toreiz ierasto lietu kārtību, izjauca pandēmijas apjukums, izstāde ‘Samsāra” mākslas vēsturē varētu ieiet arī kā pirmā izstāde Latvijā, kuras atklāšana notika tiešsaistē.
Skuja Braden dzīvē pa šo laiku notikušas pārmaiņas, tandēms mākslā un arī dzīvē ir ticis pie jaunas darbnīcas, kas vienlaikus ir arī dzīvesvieta. No Aizkraukles viņas pārvākušās uz Lielvārdi, darbnīca atrodas senā kādreizējā muižas kompleksa ēkā, pie gleznainās Rumbiņas upes un ūdenskrituma.
Jaunās telpas un porcelāna krāsnis padarījušas iespējamu arī Venēcijas biennāles ekspozīcijai iecerēto lielformāta darbu tapšanu. Taču vairākas no “Samsārā” skartajām tēmām – mātes altāris, bauslībā minētie tikumi, Putina vāze un laikabiedru portreti, citā veidolā, taču tiks turpinātas arī Venēcijas biennāles ekspozīcijā.
Ar Ingunu Skuju un Melisu Breidenu tiekamies pirmo reizi, taču neveiklības un mulsuma sajūta izpaliek. Šī māja ir ļoti silta, es itin kā izkūstu un ieplūstu mākslinieču nesteidzīgajā, ilgu sarunu, radošas enerģijas piesātinātajā vidē. Jau uz sliekšņa Ingūna Skuja piedāvā izrādīt telpas, bet amerikāniete Melisa Breidena ķeras pie kafijas vārīšanas.
Vēlāk, klausoties jau ierakstīto sarunu, neskaitāmas reizes pabrīnīšos, kā abas mākslinieces, runājot vienlaikus, un vienlaikus arī divās valodās, tomēr ne mirkli nepārtrauc viena otru, bet gan papildina notverto domu, uzburto tēlu. Zīmols Skuja Braden kopā darbojas jau kopš 1999. gada, viņu veidotie darbi ir apgleznotas porcelāna skulptūras. Venēcijas biennālei taps mērogos patiesi vērienīga porcelāna darbu instalācija, tajā būs piecas istabas jeb salas.
Tā kā Skuja Braden darbs sastāv no neskaitāmiem priekšmetiem, tad pirms došanās uz Venēciju, izstādes veidotāji nolēma vispirms to visu salikt kopā tepat Latvijā, Latvijas mākslas akadēmijas jauniegūtajās telpās Kalpaka bulvārī.
Skuja Braden darbi pilnīgi noteikti ir femīnās pasaules daļas manifestācija. Melisa Breidena izstāsta, ka Venēcijas biennāles starptautiskās mākslas izstādes 127 gadu pastāvēšanas vēsturē – tā notiek ik pārgadus, kopš 1859. gada – pirmo reizi 90% dalībnieku būs sievietes. Un neesot vajadzības uzvilkties, o!, šogad tur būs tikai sievietes. Līdz šim tie lielākoties bijuši vīrieši.
Skuja Braden izstādes “Samsāra” nosaukumā uzsvēra pašu praktizēto budismu. Arī nosaukums “Pārdot ūdeni upes malā” nāk no budisma literatūras. Ingūna Skuja prāto, ka tas varētu būt no kāda koāna, Melisa labo, ka viņasprāt tas ir japāņu sakāmvārds vai pastāsts. Lai nu kā, šis nosaukums ir norāde, ka …
… skolotājs saviem skolniekiem piedāvā ko tādu, kas viņiem patiesībā jau ir pieejams. Skolotāja uzdevums ir to atklāt, likt pamanīt. Kā ūdeni upes krastā.
Skuja Braden darbos ir pilns ar atpazīstamām personībām, kultūras simboliem. Melisa saka, ka viņa nekad negribētu būt kā Marks Rotko – zīmēt abstraktus krāsu laukumus, kad apkārt tik daudz kas notiek. Tad viņa nespētu saukt sevi par mākslinieci, bet viņa taču uzskata, ka ir māksliniece. Un te Melisa strauji vēršas pie Ingūnas ar jautājumu – vai tu esi māksliniece?
Vai raidījumā skanēs arī mūzika, kādā brīdī jautā Ingūna Skuja. Tas būtu skaisti, ja skanētu, bet kāda mūzika tā varētu būt? Melisa tūlīt uzliks savu šī brīža mīļāko dziesmu.
Skuja Braden darbnīcā uz galda stāv ziedi, apsieti ar lentīti Ukrainas karoga krāsās. Brīnišķīgās Kanādā dzīvojošās krievu – ebreju izcelsmes dziedātājas Mišelas Gurvičas dziesma valša ritmā stāsta par kādu bezkaunīgu diktatoru, kam pienācis laiks mirt nost, atā, uz redzi! Kad jautāju par abu šī brīža sajūtām, Melisa dejo dziesmas pavadījumā, bet Ingūna nopūšas, ka karš visu izjauc, atņem laiku, ko cilvēks, sagādājis sev jumtu virs galvas un piepildījis vēderu, varētu veltīt savai pašizaugsmei.
Ekspozīcijas “Pārdot ūdeni upes krastā” koncepts piedzimis tieši kuratoru komandai viesojoties Skuja Braden darbnīcā Aizkrauklē.
Ekspozīcijas viens no centrālajiem objektiem ir liela gulta, kurā notiek visa pasaule. Melisa Breidena sāk stāstu par to, ka viņa piedzīvojusi, kā māksla atdarina virsmu, bet kaut kādā brīdī virsma sāk atdarināt mākslu. Pasaules atspulgu uz gultas viņas nolēmušas zīmēt kā cunami viļņa aiznestu, un darba tapšanas laikā arī viņu darbnīcu Aizkrauklē, kas atrodas Daugavas krastā, piemeklējuši plūdi. Melisa par to visu stāsta tik ikdienišķi, ka es pārjautāju. Plūdi?
Skuja Braden patreizējā darbnīca iekārtota ēkā, kur deviņdesmitajos esot bijusi kafejnīca un deju zāle. Kafejnīcā mēs dzērām kafiju, šai daļā iekārtota mākslinieču mājvieta, bet deju zālē apakšstāvā tagad ir darbnīca. Te ir tā dzīve, kas pārtop mākslā un atpakaļ dzīvē. Suns Rūdijs spēlējas ar auduma čūsku, kas pozējusi ekspozīcijai, uz galdiem porcelāna ūdensaugu lapas, miniatūri portretu rāmīši.
Melisa Breidena ir no Kalifornijas, Sakramento. Viņa runā par Daugavas smaržu, kas atgādina upes smaržu viņas dzimtajās vietās. Pietrūkst, Melisa apraudas. Ūdeņi ir arī Venēcijas ainava.
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X