Ukraiņu rakstnieks, dzejnieks un aktīvists Serhijs Žadans nupat nominēts Nobela prēmijai literatūrā. Tamāra Horiha Zerņa par savu pirmo romānu “Meitiņa” saņēmusi T. Ševčenko prēmiju. Saruna ar ukraiņu literatūras, tai skaitā minēto autoru, tulkotājiem – Māru Poļakovu un Māri Salēju.

5. martā Polijas Zinātņu akadēmijas  Literatūras komiteja nominēja ukraiņu rakstnieku, dzejnieku, tulkotāju un aktīvistu Serhiju Žadanu Nobela prēmijai literatūrā. Ukrainietes Tamāras Horihas Zerņas debijas romāns “Meitiņa” jau saņēmis nozīmīgāko Ukrainas literāro balvu — BBC Ukrainas redakcijas prēmiju „Gada grāmata” un šobrīd tiek uzskatīts par labāko grāmatu par Ukrainas un Krievijas karu Donbasā, taču burtiski nupat, 9. martā, ar Ukrainas prezidenta Volodimira Zeļenska parakstītu rīkojumu autorei piešķirta arī Tarasa Ševčenko prēmija, kas ir Ukrainā augstākais apbalvojums kultūrā.

Pateicoties tulkotājai Mārai Poļakovai abi minētie autori lasāmi latviski: Tamāras Horihas Zerņas “Meitiņas” tulkojums latviski lasošos satricināja pagājušajā rudenī. Pirms tam, 2016. Gadā, jau bija iznācis Serhija Žadana romāns „Džezs pār Donbasu”,  un trīs gadus vēlāk – romāns „Mezopotāmija”.

„Mezopotāmijas” tulkošanā līdzdalīgs ir arī Māris Salējs, viņš atdzejoja romānā ietvertās dzejas rindas. Šobrīd, būdams arī Rakstniecības un mūzikas muzeja eksperts, Māris Salējs fondos meklē latviešu un ukraiņu dzejnieku sadarbības faktus, gatavojoties nākamajā nedēļā muzeja tikšanās telpā “Tintnīca” gaidāmajai sarunai par abu nāciju dzejnieku solidaritāti.

Taču arī Māra Salēja „Facebook” profils darbojas kā ziņu lenta, kur viņš publicē nepastarpināti no Ukrainas saņemtas ziņas, arī atdzejojumus, kas ļauj mazliet citā rakursā uzzināt par tur notiekošo. Sociālajos tīklos Māris Salējs publicē ukraiņu dzejnieku te un tagad tapušo dzejoļu nekavējoši veiktus atdzejojumus.

Mana pateicība tulkotājiem par iespēju vismaz mēģināt aptvert karu, lasot ukraiņu literatūru. Tam, kurš iepazinis literatūru, piemīt privilēģija paplašināt medijos skanošo aktuālo ziņu uztveri ar ukraiņu rakstnieku, dzejnieku klātbūtnē izdzīvoto sajūtu dziļumu.

Tamāra Horiha Zerņa „Meitiņa”

“Sajūsmināja” varbūt pat nav īstais vārds, grāmata paņēma pie rīkles. “Meitiņa” latviski iznāca pirms pusgada, taču izlasīju to tikai tagad, kara Ukrainā pirmajās dienās. Tā varētu šķist dīvaina izvēle, vēlmē sagremot neaptveramo ziņu par izcēlušos karu, tīši no plaukta ņemt grāmatu, kurā tas aprakstīts detaļās, taču tamāras Horihas Zerņas “Meitiņa” man uzdāvināja visspēcīgāko dzīvības spēka uzvaras pār ieročiem apliecinājumu

Tamāras Horihas Zerņas romāna „Meitiņa” darbība norisinās, nu jau jāsaka – iepriekšējā kara laikā, 2014. gadā Doņeckā. Stāsta centrā ir sieviete, kurai dzīvē nepaveicies vairākkārt. Viņa nav mīlēta ģimenē, māte ir mirusi, tēvs, glābdamies no dzeršanas posta, pārdevis iedzīvi, devies strādāt ārzemēs, pusaudzi meitu nosūtot pie nekad neredzētās vecmāmiņas. Tā Meitiņa nokļūst Doņeckā, taču arī tur neatbilst daudzdzīvokļu mājas kaimiņu izvirzītajiem kritērijiem – viņa nav tā sieviete, kas paklausīgi pabeidz skolu un iziet pie vīra. Kādā brīdī galvenā varone atklāj, ka drīkst un spēj darīt citādi. Tieši tāpēc, ka meitiņai nav vīra, viņa izšķiras par drosmīgu rīcību – sāk organizēt pārtikas un ieroču slepenu piegādi kaujiniekiem. Vāka anotācijā var lasīt, ka romānā ir daudz kas no rakstnieces pašas pieredzētā:

Intervijas fragments ar Tamāru Horihu Zerņu Ukrainas televīzijā atklāj, ka viņas romāna prototipi ir ļoti īsti, reāli cilvēki: „Man bija spēcīgs prototips galvenajai varonei, taču arī citi stāsti tapa sarunājoties ar cilvēkiem, tas bija kā apzināti veikts, varbūt žurnālistikas, pētījums.” Pārsteidz tas, ka „es literatūrā” pārvērts tas, kas liekas, skatoties ziņas, notiek šobrīd.

2020. gada festivālā „Prozas lasījumi” izskanēja rakstnieces eseja, tā publicēta arī interneta žurnālā „Punctum”. Tajā Tamāra Horiha Zerņa raksta: „Mēs ar jums redzam, kā dažādas realitātes klājas cita citai pāri, savijas kopā un ieplūst cita citā. Mediju realitāte, mākslas realitāte, ekrāna un literatūras realitāte – un dzīvā, reālā un subjektīvā. Šī iedarbība jau sen vairs nav vienpusēja; veidodami iedomātā pasauli, esam atvēruši portālu uz elli, un tagad tas, kas atrodas mūsu literatūrā un zemapziņā, ietekmē to mūsu esību, kas ir fiziska un materiāla.”

Un vēl viens citāts no intervijas – “es gribēju saprast kā viss sākās. Kurā brīdī miera dzīve beidzās un sākās karš. Kā milzīgās cilvēku masās notika lūzums, kas viņu dzīvi izmainīja uz visiem laikiem.”

Intervētājs Andrejs Alohins kopā ar Tamāru Horihu Zerņu šai sarunā atceras arī Krimas aneksijas pieredzi, personīgi viņam milzīgs pārsteigums bijis, no kurienes pēkšņi saradies tik daudz prokrieviski noskaņotu cilvēku. Šis jautājums aktuāls ir arī šobrīd Latvijā. Un traģiskākais, ka mēs paši neapzināmies, nepamanām okupācijas sekas un paliekas. Kara Ukrainā pirmajās dienās Māra Poļakova inicēja vēstuli Valsts Valodas centram, ar aicinājumu pārskatīt latviešu valodā Ukrainas pilsētu nosaukumus bez Krievijas impērijas uzslāņojuma valodā.

Šobrīd izmaiņas ir veiktas. Sāpīgi to atzīt, bet karš darbojas kā katalizators lēmumu pieņemšanai, kā iedvesma rakstniekiem. Taču notiek arī labas lietas.

Serhijs Žadans

Jau minēju – ukraiņu rakstnieks un dzejnieks Serhijs Žadans marta sākumā nominēta Nobela prēmijai literatūrā.

2016. gadā, pēc pirmā Žadana latviski tulkotā romāna „Džezs pār Donbasu” iznākšanas, rakstnieks arī viesojās Rīgā.

Tikšanās Kaņepes kultūras centrā bija patiešām spilgta, jo, pirmkārt, Serhijs Žadans ir sociāli aktīvs intelektuālis. Studējis vācu filoloģiju,  raksta publicistiku vācu presei, stāsta Rietumu pasaulē par to, kas notiek Ukrainā. Viņš ir ne tikai dzejnieks, rakstnieks, publicists,  bet arī tiešai savu ideju sludināšanai viņš izmanto mūziku, viņam ir sava ska grupa "Suņi", kas uz skatuves nespēlē nekādu maigo mūziku. Dzejā viņu salīdzina ar serbu Kusturicu, jo Žadans ir dzejnieks, kurš būdams dziļi sakņots Ukrainas nacionālajā kultūrā, ir attiecies no nacionāliem štampiem.

Vēl šajās dienās viņs Harkivā studijā ierakstīja dziesmu. Dziesma neparasti liriska ska grupai, bet šobrīd laikam tā vajag. Mazliet patētikas šobrīd nav bezgaumība.

Māra Poļakova pārstāsta dziesmas tekstu: „Piemini visus tos, kam šobrīd grūti, kam laiks ir apstājies kā sirds. Pirms iešanas ārā pēdējoreiz ievelc dūmus. Tev tagad tas viss būs jānēsā: šis ziemas niknums un marta upes, šo seno nepieciešamību palikt cilvēkam. Mēs to visu iegaumējam uz mūžīgiem laikiem. Mums ar šo zemi ir jādzīvo tālāk.”

Atšķirībā no labticīgās Eiropas, šķiet, Ukraina skaidri apzinājās tālākas karadarbības iespējamību jau kopš 2014. gadā, viņiem bija īsta kara pieredze, un arī laiks savā prātā saprast, šo pieredzi izdzīvot. Dzima brīva cilvēka pašapziņa, par kuru šobrīd ukraiņus apbrīno visa pasaule.