Nesen latviski iznākusi dzimtas, kas pārvaldīja Allažu muižu un uzsāka “Allažu ķimeļa” ražošanu, vienas no pēdējām atvasēm – Herberta fon Blankenhāgena memuāri „Pasaules vēstures malā. Atmiņas no vecās Vidzemes 1913–1923”. Tā ir viņa atmiņu trešā daļa, kas aptver laika posmu no 1913. līdz 1923. gadam: studijas Tērbatā, Latvijas muižu pārvaldību, arī Pirmā pasaules kara laikā, un paša Herberta fon Blankenhāgena dalību 1919. gada Brīvības cīņās landesvēra sastāvā. Pagājuši simts gadi kopš šiem notikumiem, taču šī ir viena no pirmajām reizēm, kad esam gatavi šos Latvijas vēstures notikumus uzklausīt no vācbaltu skatu punkta.

Anda Buševica devās uz fon Blankenhāgenu dzimtai reiz piederējušās Akenstakas muižas vietu, sarunājās ar novadpētnieci Mariku Celmu, kas iegādājusies kādreizējās muižas dzirnavas, un ir arī šīs grāmatas tulkošanas ierosinātāja. Uzrunāja arī vēsturnieku, vēstures doktoru Gintu Apalu, kurš rakstījis šai grāmatai ievadu, un intervijā sniedz plašāku skatījumu uz vācbaltu jeb baltiešu klātbūtni Latvijā vairāku gadu desmitu garumā. Ko vācbaltu vēstures izzināšana dod mums, latviešiem, kuri šobrīd uzskatām sevi par šīs zemes saimniekiem?