Vācbaltieša Herberta fon Blankenhāgena atmiņas "Pasaules vēstures malā"

Nesen latviski iznākusi dzimtas, kas pārvaldīja Allažu muižu un uzsāka “Allažu ķimeļa” ražošanu, vienas no pēdējām atvasēm – Herberta fon Blankenhāgena memuāri „Pasaules vēstures malā. Atmiņas no vecās Vidzemes 1913–1923”. Tā ir viņa atmiņu trešā daļa, kas aptver laika posmu no 1913. līdz 1923. gadam: studijas Tērbatā, Latvijas muižu pārvaldību, arī Pirmā pasaules kara laikā, un paša Herberta fon Blankenhāgena dalību 1919. gada Brīvības cīņās landesvēra sastāvā. Pagājuši simts gadi kopš šiem notikumiem, taču šī ir viena no pirmajām reizēm, kad esam gatavi šos Latvijas vēstures notikumus uzklausīt no vācbaltu skatu punkta.

Anda Buševica devās uz fon Blankenhāgenu dzimtai reiz piederējušās Akenstakas muižas vietu, sarunājās ar novadpētnieci Mariku Celmu, kas iegādājusies kādreizējās muižas dzirnavas, un ir arī šīs grāmatas tulkošanas ierosinātāja. Uzrunāja arī vēsturnieku, vēstures doktoru Gintu Apalu, kurš rakstījis šai grāmatai ievadu, un intervijā sniedz plašāku skatījumu uz vācbaltu jeb baltiešu klātbūtni Latvijā vairāku gadu desmitu garumā. Ko vācbaltu vēstures izzināšana dod mums, latviešiem, kuri šobrīd uzskatām sevi par šīs zemes saimniekiem?

Tā kārtīgi pieķerties Akenstakas muižas vēsturei Marikai Celmai sanācis brīdī, kad dzīvē bijis lūzums, viņa zaudējusi darbu. Viņa to uztvērusi kā iespēju. Šai gadījumā, nekurienē un ceļamalā, par kādu caurbraucot mašīnā ir kārdinājums nosaukt Akenstaku, saskatīt vietu.

Tas, ar ko Marika Celma kopā ar vīru un māsām sāka, viņa izveidoja informācijas stendu. Un ne tikai stendu, bet arī akmeni, uz kura var izsaiņot pusdienu maizes, soliņu, dzirnavām cauri tekošās Sudas upītes malā.

Akenstakas muižā Herberts fon Blankenhāgens pavadīja bērnību, šo atmiņu autors pasaulē nācis 1892.gada 4.janvārī, kā ceturtais bērns Allažu muižas īpašnieka vecākā dēla Ernsta Johana Gotlība fon Blankenhāgena un baroneses Agneses Elisas Šarlotes fon Volfas ģimenē. Vecās Vidzemes, kā viņš to dēvē savās atmiņās, dabas apraksti ir mīlestības pilni, tie cildina skaistos mežus, medību tradīcijas, gadsimtos iedibinātās muižniecības tradīcijas. Taču autora paaudze bija arī tā, kura pieredzēja vēstures griežus, kas Baltijas muižniecībai nesa mērķtiecīgu muižas dzīves iznīcināšanu, naidīgu attieksmi pret baltiešiem, līdz repatriācijai 1939. gadā „uz neatgriešanos!”.

Interesanti, ka atmiņas par veco Vidzemi Herberts fon Blankenhāgens nav rakstījis publicēšanai, abas iepriekšējās daļas – atmiņas par bērnību Akenstakas muižā un skolas gadiem Rīgā autors rakstījis kā dāvanu māsai, un tikai šī trešā atmiņu daļa tapusi jau mērķtiecīgāk, jau pēc došanās uz Vāciju, kā nodoms uzcelt pieminekli pagājušajam laikam. Atmiņas iznākušas pateicoties Ungurmuižas pēctecim, brīvkungam Doktoram Akselam fon Kampenhauzenam. Priekšvārdā grāmatas sakārtotājs vācu lasītājam cenšas izskaidrot kas ir baltietis.

Lasīt Herberta fon Blankenhāgena atmiņas ir aizraujoši, jo viņa dzīve ritējusi paralēli un krustojoties notikumiem, ko izceļam rakstot Latvijas vēsturi. Herberts fon Blankenhāgens studējis Tērbatā. Arī latviešiem šis vārds daudz ko nozīmē. Tērbata bija vieta, kur paralēli tika kaldinātas latviešu zinātnes aizmetņi, pašnoteikšanās idejas, bet arī vieta, kas vācbaltiem ilgstoši palīdzēja veidot savas sabiedrības kodolu, kā studentiem dzīvojot kopīgi īrētajos mitekļos, tur tika nostiprināts zināms goda kodekss, savstarpēja pazīšanās, kas arī Krievijas cara pārvaldītajā Vidzemē ilgstoši palīdzēja uzturēt vācbaltu muižniecības ietekmi.

Blankenhāgens sev uzdod šo jautājumu – vai būtu vēstures gaita citādāka, ja vācbalti būtu veidojuši dialogu ar latviešiem? Vai varēja iztikt bez naida, bez vēstures traumas?

Stāsti par Akenstakas muižas aizgājušo godību aizrauj, te bijis tenisa korts, te siltumnīca, līdz šai dienai saglabājusies muižas klēts ar sarkanu ķieģeļu arkām.

Vēsturnieks Gints Apals palīdz saprast, ka muižu uzplaukums 20.gadsimta sākumā bija iespējams ļoti konkrētos vēsturiskos apstākļos, kad koncentrējās finanšu kapitāls, muižām izpārdodot piederošo zemi, par ko savukārt mūsu senčiem, zemniekiem, arī bija savs viedoklis, kas izpaudās, kaut vai Piektā gada nemieros, kad Akenstakas kungu māja tika nodedzināta. Un tomēr – Blankenshāgens savās atmiņās jautā – kāpēc 1920.gada agrārreforma neļāva saglabāt īpašniekiem muižu centrus, tīši iznīcināja to saimniecību? Akenstakas centrs tika iedalīts dzejniekam Kārlim Jēkabsonam, kuram paticis vērot mākoņus.

Pēc Brīvības cīņām, apbalvojumus, zemi, varēja saņemt ikviens, kas tajās piedalījās, izņemot landesvēra karavīrus, grāmatas ievadā rezumē Gints Apals. Kad 1939.gadā Latviju pameta 50 000 vācbaltu, to noteica ne tikai Rībentropa – Molotova pakts, bet arī latviešu naidīgā attieksme, nodarītā netaisnība. Arī Herberts fon Blankenhāgens dodas prom šai repatriācijas vilnī. Viņš tiek nomitināts Polijā, tad iesaukts vērmahta spēkos, ievainots, vēlāk strādājis kā tulks un krievu valodas skolotājs Hāgenovas ģimnāzijā. Miris 1985.gadā.

Grāmatu “Pasaules vēstures malā, atmiņas no vecās Vidzemes, meklējiet apgāda “Madris” mājas lapā. Tās tulkotāja Indra Čekstere grāmatas atvēršanas svētkos Marikai Celmai dāvāja Herberta fon Blankenhāgena atmiņu pirmās daļas rokrakstu, kas liek domāt, ka šim stāstam par Akenstakas muižu gaidāms turpinājums.