Nesen presi pāršalca satraucoša ziņa: Jūrmalas dome nolēmusi lauzt telpu īres līgumu ar tikai pirms gada atvērto Zaļās atmodas muzeju Dubultos. Sākotnēji līgums tika slēgts uz pieciem gadiem, šai laikā muzejs strādātu pie ekspozīcijas izveidošanas, kas ļautu saņemt valsts akreditāciju un tālāk jau cerēt uz valsts līdzfinansējumu. Patlaban muzejs darbojas uz entuziasma pamatiem, nelielu summu tā iekārtošanai piešķīra Vides aizsardzības fonds, telpas bez maksas piešķīra Jūrmalas dome. Iespējams, ka darbs entuziasma līmenī arī ir iemesls, kāpēc jūs, visticamākais, par Zaļās Atmodas muzeju, dzirdat pirmo reizi, reizē ar ziņu par iespējamu tā slēgšanu.

Šai stāstā zināmā mērā esmu līdzdalīga arī es, raidījuma veidotāja Anda Buševica, jo līdzdarbojusies Vides aizsardzības klubā (VAK), un šobrīd ir vēlēšanās ar šodienas prātu dziļāk saprast manas jaunības – padomjlaika, Atmodas gadu vēsturi, un es priecājos, ka gan kaimiņvalstīs, gan arī Latvijā top šādi muzeji – Aizkraukles kultūras namā izveidota apjomīga padomju laikam veltīta ekspozīcija, šobrīd uzsaukumu ziedot liecības ekspozīcijas veidošanai izsludinājusi 90. gadu sākuma alternatīvās kultūras vieta – Krāmu ielas pagrabs Vecrīgā. Taču šādu nesenās atmiņas vietu tapšana uzjundī arī jautājumu: cik mēs paši, šo notikumu aculiecinieki, esam gatavi atklātībai?

Dodos uz Dubultiem, uz apmeklētājiem pagaidām vēl joprojām atvērto Zaļās Atmodas muzeja ēku Pils ielā 1, lai saprastu, vai Vides aizsardzības kluba muzejs patiesi vēlas izstāstīt visu savas vēstures stāstu, vai tā vairāk ir pašmīta veidošana? 

Viens gan jāatzīst – pabeigts Vides aizsardzības kluba vēstures rakstīšanas mēģinājums līdz šim bijis tikai viens, un tā ir rakstnieces un šobrīd  arī Zaļās atmodas muzeja vadītājas Leldes Stumbres grāmata „Pasaules lāpītājs Arvīds Ulme”. Šī darba turpinājums ir Zaļās atmodas muzejs, un otrs ceļvedis tajā ir  Arvīds Ulme, Vides aizsardzības kluba virsaitis. 

Atmodas gadu īpatnība, sarunā teiks vēlāk Arvīds Ulme, ka katrs pamodās savā laikā, tad arī to atmodu viņš skaita ar savas pamošanās brīdi. Pirms Imanta Ziedoņa „Kurzemītes” bija taču vēl 1958.gada Veras Kacenas publikācijas pret Daugavas hidroelektrostacijas būvniecību, bija Latgales kultūras nedēļa Rīgā, lai arī rīdzinieki uzzinātu par HES celtniecībā appludināmo Latgales  ciemu kultūrvēstures bagātībām. Bet Vides aizsardzības kluba priekšvēsture, tā tiek datēta ar 1981. gadu, ar Radošās jaunatnes kluba darbību.

Laika gars un gada skaitļu virpulis

Zaļās atmodas muzeja ekspozīcijā uzburts laika gars, lai gan uz katru no izstādītajām fotogrāfijām attiecas hronoloģiski cita laika posma notikumi. Te ir mirklis no pagājušā gadsimta 70.gadiem – Arvīds Ulme un Haralds Sīmanis liek jumtu Cēsu baznīcai. Te ir baznīcas atmoda 90.gad sākumā un 1987.gada februārī, pusotru gadu pirms Tautas frontes nodibinātā Vides Aizsardzības kluba talkas.

Tālākās vēstures kontekstā Vides aizsardzības kluba unikalitāte manā skatījumā bija tieši tā atvērtība, iespēja satikties cilvēkiem, kas varbūt nekad savā mūžā tā arī nebūtu satikušies, un šķiet, šobrīd arī nesatiekas. Ja ieskatāmies Vides aizsardzības kluba nodaļu sarakstā, kā nodaļa minēta Tat-vam – mūziķa Andra Černova citāddzīvošana. Te ir izdevniecība „Vieda”, esperanto klubs. Būsim godīgi – šie cilvēki būtu īstenojuši savas idejas neatkarīgi no VAK, taču vienošanās Vides aizsardzības kluba tīklā deva iespēju koordinēties, vienoties lieliem mērķiem.

Īsi pēc dibināšanas 1987. gadā Vides aizsardzības klubs tiekas Tramvaju trolejbusu pārvaldes telpās, pēc pirmā VAK mītiņa pie VEF kultūras pils „Par tīru gaisu” arī tās tiek atteiktas.

„Mēs tikāmies parkos,” saka Arvīds Ulme. 1988. gadā Arkādijas parkā, pēc aizlieguma rīkot akciju Esplanādē, notiek lielākā VAK organizētā akcija – pret metro būvniecību Rīgā. Lūkojos visapkārt Zaļās atmodas muzeja zālē – vai muzejs ir pareizais ceļš, vai šis ir stāsts, kuru iespējams apliecināt caur priekšmetiem?

Arī nākamā Zaļās atmodas muzeja zālē gadaskaitļi griežas virpulī. Zaļo dziedāšanas svētki, Diānas Ulmes iekustināti pirmie notiek 1997. gadā Kandavā. Tas ir laiks, kad noplokot politiskām cīņām, Vides Aizsardzības klubs meklē sev jaunus pulcēšanās iemeslus. Dziedāšanas svētki pulcēja dziedāt gribošos un arī tos, kam vienmēr un visur ir lūgts nedziedāt. Un arī šāda var būt pašuzupurēšanās un mīlestības manifestācija, kad nemuzikālu kori diriģēt uzņemas izcili mūziķi, komponisti Valts Pūce, Juris Kulakovs.

Juris Vilcāns, vēl viena leģendāra personība, grupas „Akcents” līderis, kura dziesma „Celies pirmais stāvs!” atkal sāk atdzimt dziesminieku kustībā. Juris Vilcāns noorganizēja 1988. gada Cēsu folkfestivālu. Nav tāds anonīms Vides Aizsardzības klubs. Nē, tie bija cilvēki, kuru dēļ viens vai otrs notikums ierakstīts VAK kopējā hronikā.

Fotogrāfijas un dokumentus par Vides Aizsardzības kluba darbību glabā arī Latvijas Nacionālā Vēstures muzejs, izveidota arī publiski pieejama virtuāla ekspozīcija par kluba darbību. Zaļās atmodas muzeja jēga varētu būt tieši pulcēšanās iespēja, cilvēkstāstu vākšana. Taču darbs būtu arī vēsturniekiem, jo cilvēka atmiņām ir savas īpatnības. Kaut vai Nacionālā vēstures muzeja virtuālajā ekspozīcijā lasu, ka akcijā Lūgšana Baltijas jūrai 1988. gadā pulcējās 100 000 cilvēku. Pirms gada notikušajā šīs akcijas trīsdesmitgadē oficiālajās preses relīzēs, arī šobrīd – muzeja materiālos minēts skaitlis 300 000. Kurā brīdī viss trīskāršojās? Kā vispār radās viens vai otrs skaitlis?

Mājai Dubultos, Pils ielā 1, kur šobrīd iekārtots Zaļās Atmodas muzejs,  ir sava vēsture. Tā ir unikāla Rīgas pilsētas pirmā arhitekta Felsko 1878. gadā celta divstāvu  koka vasarnīca, tajā iepriekš gadus 20 saimniekoja un pašu spēkiem ekoloģiskām metodēm atjaunot mēģināja „Zaļais ordenis”, pasaku māja „Undīne”. Arī Undīne savulaik dzima kā viena no Vides Aizsardzības kluba nodaļām.

Pēc 90.gadiem „Undīnes” pastāvēšana nemitīgi tika apdraudēta, ceļot īres maksu, ik pa brīdim paklīda baumas par nodomiem iemitināt šeit fitnesa centru, savrupmāju. Taču pasaku māja „Undīne” bija dzīvs organisms, tam bija savi atbalstītāji, pūķi un citi pasaku zemes iemītnieki, kas nekautrējās cīnīties pret, reizēm ar pasaku zemes metodēm:  ar dzīvu pārspēku un oficiālu dokumentu, lēmumu ignorēšanu.

2016. gadā Jūrmalas dome izvairās no skandāla, formāli māja Pils ielā 1 nemaina rentnieku un misiju, tas joprojām ir Vides Aizsardzības klubs, zaļā tēma. 930 000 eiro vērtiem remontdarbiem pašvaldība saņem finansējumu no valsts, pieprasījumā norādot, ka Jūrmalas pilsētas mērķis ir atjaunotajā ēkā izveidot piekrastes dabas vērtību un kultūrvides centru.  Līgums tiek noslēgts uz pieciem gadiem, taču tajā ir punkts, līdzvērtīgs bumbai ar laika degli: līgumu var lauzt, ja ēku ievajagas pašvaldības funkciju īstenošanai.

Turpmāk Jūrmalas dome šai ēkā vēlas redzēt zagsu. Vai laulību pils sabiedrībai ir vajadzīgāka par Zaļās atmodas muzeju? Vai padomjlaika virtuve muzejā ir lielāks ieguvums par Zaļā ordeņa ideāliem?