Visticamāk, ka profesorei ir taisnība, ka pāreja uz digitālo vidi ir evolūcijas daļa. Manuoprāt, jautājuma butība ir par to, kā mēs kā civilizēta sabiedrība šo pāreju īstenojam. Tikko klausījos raidījumu par jauniešu pašnāvībām, antidepresantu lietošanas visstraujāko pieaugumu visā ES, narkotiku lietošanas pieaugumu, antidepresantu lietošanu no 4 gadu vecuma, kas vispār ir pretēji PVO utt. Jauniešiem ir pārslodze skolās. Bet mācību priekšmetu skaits un apgūstamās vielas daudzums tik ļoti būtiski tomēr nav mainījies. Tad ir jautājums , kā mēs pieaugušie palīdzam vai nepalīdzam jauniešiem. Vai ir normāli, ja skolās ir 5 min starpbrīži, ja tie paši tiek pavadīti telefonos, bet stundās dīda nemiers slepus to telefonu paņemt, jo tur interesantākas lietas kā stundā, pat ja arī tiek rādīts video. Un kā ar pornogrāfiju? Ja mana paaudze daudzi to tā arī nav redzējuši, tad jaunā paaudze daudzi to lieto jau pirmspubertātes vecumā. Tā kā es sagaidītu konstruktīvu diskusiju, kā vadīt šo digitālo bērnību neatstājot to pašplūsmā, lai tik bērni netiktu kontrolēti.
Par politisko pamatojumu viedierīču lietošanas aizliegumiem un ierobežojumiem pusaudžiem Francijā un Zviedrijā piekrītu tikai daļēji