Šobrīd Dundagas pilī skatāma vērienīga Zentas Loginas un Elīzes Atāres gobelēnu izstāde “Rozā raķete”. Abas māsas, dzimušas pagājušā gadsimta sākumā, vēstures griežos pieņēma lēmumu necensties iekļauties padomju mākslas kontekstā, maizi nopelnot lietišķās mākslas jomā, bet Blaumaņielas dzīvoklī Rīgā radot savu noslēgtu radoša darba pasauli. Komunālā dzīvokļa istabā tapušie gobelēni ar kosmosa tēmas vērienu kļuva par atklājumu leģendārajā 1987. gada izstādē Sv. Pētera baznīcā. Šobrīd Zentas Loginas darbu glabāšanu uzņēmies mākslas centrs "Zuzeum", taps arī monogrāfija par vēl nepietiekami izzinātajām māksliniecēm.

Par visu plašāk raidījumā Augstāk par zemi stāsta izstādes “Rozā raķete” kuratore, mākslas zinātniece Ieva Kalniņa.

Ieva Kalniņa ir monogrāfijas par mākslinieku Visvaldi Ziediņu autore, sagatavojusi izdošanai dzejnieces Ināras Kaijas Eglītes pirmo un pēdējo dzejas krājumu, pētījusi Andra Grīnberga performances. Zentas Loginas un Elīzes Atāres gobelēni izvietoti Dundagas pils dažādās vietās. Gaitenī aplūkojamas gleznas. Lai gan Zentas Loginas radītie kosmosa virpuļi nav gluži divdimesionāli, skuplturālos veidojumos tie tiecas ārpus gleznas rāmja.

Katrā no izstādes vietām ir atšķirīga noskaņa, vienā klaudz stelles, citā tiek demonstrēta režisora Riharda Raudoņa filma ciklā “Latvijas mākslas izstāžu hronikas”. Tas, kas dažādo žanru darbus un dažādās vietas savij vienotā mākslas skatīšanās ceļojumā, pārsteidzošā kārtā izrādās Dundagas pils īpašā gaisma. Sarunai ar Ievu Kalniņu iekārtojamies kādā no pils gaišākajām telpām.

Filigrāna precizitāte un rūpība Ievu Kalniņu pārsteigusi, pētot māsu atstāto arhīvu. Mākslinieces pašas savus radītos darbus kataloģizējušas grāmatās.

Zenta Logina par atklājumu mākslā kļuva tikai pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās. 1983. gada 21. decembrī Zenta Logina aiziet aizsaulē. Un tikai 1987.gada martā - aprīlī Sv. Pētera baznīcā notiek viņas pirmā personālizstāde, kurā izstādīti fascinējošie vēlīnā perioda darbi. Savukārt Elīze Atāre sevi kā mākslinieci vispār neizcēla, pūles veltot māsas piemiņas saglabāšanai. Šī iemesla dēļ arī mākslinieču dzīves stāstā ir vēl daudz neizpētīta.

Zentas Loginas pirmskara darbi parādās mākslas galeriju izsolēs un ļauj novērtēt, cik dažādi radošie posmi bijuši mākslinieces dzīvē. Klusās dabas, portreti. Šie darbi šķiet tik tāli šobrīd Dundagas pilī izstādītajiem septiņdesmitajos, astoņdesmitajos tapušajiem kosmosa darbiem. Taču Zenta Logina novērtēta tika arī tolaik.

Pēc kara, 1944. gadā, Zenta Logina ar māsu ievācas Blaumaņa ielas komunālā dzīvokļa istabā, kas uz ilgiem gadiem kļūst par abu no ārpasaules noslēptās dzīves vietu un mākslas darbnīcu. Pēc Elīzes Atāres aiziešanas mūžībā 1993. gadā bija iecere šajās istabās izveidot Zentas Loginas muzeju, šim mērķim tika nodibināts Zentas Loginas fonds. Ieva Kalniņa atceras, kā fonda darbības laikā viņa pabijusi dzīvoklī, kur daudz kas bija atstāts tieši tā, kā abu mākslinieču dzīves laikā. 

Pēc 1987. gada izstādes Pēterbaznīcā, Zentas Loginas māksla tika atklāta it kā no jauna. Vairāki mākslinieki publiski iestājās par mākslinieces mantojuma saglabāšanu, tiek nodibināts fonds, stāsta patreizējais Zentas Loginas fonda vadītājs Pēteris Ērglis.

Pēteris Ērglis arī pastāsta, ka lielformāta gobelēni pēc Zentas Loginas skicēm, ar Elīzes Atāres rokām tapuši neticamā ātrumā, apmēram mēneša laikā. Un šai laikā Elīze nevienu neesot gribējusi redzēt, pārcēlusies it kā citā pasaulē. 

Riharda Raudoņa režisētajā filmā Pēteris Ērglis izstāsta, ka jau diezgan cienījamā vecumā, Elīze Atāre ķērusies klāt sengrieķu valodas apguvei, māsas interesējušās par senajām civilizācijām. Es turpinu tincināt Pēteri Ērgli, par ko viņi sarunājušies, kādas bijušas tikšanās reizes ar Elīzu Atāri, līdz noskaidrojas, ka 1987. gadā viņam bijuši 16 gadi, un sarunas vairāk notikušas ar viņa tanti. Viņa loma drīzāk bijusi palīdzēt pēc māsas nāves vienai palikušai Elīzei Atārei tīri praktiski – pieskatīt dzīvokli, palīdzēt nomainīt sienu dekorus.

Ja Zentas Loginas vārdā ir nosaukts fonds, viņas vārds ierakstīts latviešu mākslas vēsturē, tad Elīzes Atāres ir it kā pazaudēts. No vienas puses, tā ir bijusi Elīzes Atāres pašas izvēle. Arī 1987. gada notikums Pēterbaznīcā pēc māsas ierosmes tiek pieteikta kā Zentas Loginas izstāde.

Šo tēmu 2020. gada izstādē Nacionālajā mākslas muzejā skāra izstādes “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi” organizētājs – Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Visu 20. gadsimtu neskaitāmas spilgtas sievietes mākslinieces tika nobīdītas mazāk prestižajā un sliktāk dokumentētajā lietišķās mākslas sfērā. Elīze Atāre un Zenta Logina  zīmēja dizaina skices “Somdara” somiņām, tekstila apdrukām. Tas bija viņu iztikas avots. 

Stāstam par Zentas Loginas pāreju no glezniecības – lielās mākslas, uz tekstilu un pielietojamo mākslu, ir vēl kāds iemesls – 1950. gadā tiek apturēta viņas Mākslinieku savienības biedra karte, oficiālais iemesls – formālisms un neatbilstība sociālistiskā reālisma prasībām, līdz ar to viņa arī zaudē iespēju piedalīties gleznu izstādēs. 1953. gadā Loginu atkal uzņem Mākslinieku savienībā, šoreiz – lietišķās mākslas sekcijā. Viņa atkal drīkst piedalīties izstādēs, bet izstādīt tikai tekstilijas.

Pēc Elīzes Atāres nāves 1993. gadā, Zentas Loginas fonda dibinātāji vēršas pie Rīgas pilsētas ar lūgumu saglabāt Blaumaņielas dzīvokļa istabas kā muzeju. Saņem iedrošinošu atbildi, taču jau pēc neilga laika – prasību telpas atbrīvot. Tiesāšanās ilgst vairākus gadus līdz 2006. gadā, jau pēc Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma, telpas jāatbrīvo.