Turpinām vēstījumu par Latvijas preses vēsture un šoreiz par presi starpkaru periodā. Stāsta profesors Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātē Ainārs Dimants. 

Runājot par starpkaru periodu, tas ir Latvijas preses sazaļošanas laiks jaunā kvalitātē, kad preses izdevumu ir ļoti daudz: savi preses izdevumi ir daudzām organizācijām, protams, politiskajām partijām. Tad ir neatkarīgā prese. Populārais priekšstats ir, ka ir Benjamiņu impērija un pārējie.

Ainārs Dimants norāda, ka trīs lieli notikumi - reformācija, kas izplatīja latviešu valodu, dzimtbūšanas atcelšana, kas radīja latviešiem nepieciešamību pēc preses, un Latvijas valsts dibināšana - ir priekšvēsture preses attīstībai 20. - 40. gados. 

"Pirmo reizi Latvija ir valsts un, protams, arī presei ir jauni uzdevumi - skatīties uz Latviju kā uz valsti, gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski, starptautiskā politikā. Tas ir ārējais ietvars," skaidro Ainārs Dimants. 

"Ja mēs skatāmies iekšējo attīstību, tad jāuzsver "Jaunākās Ziņas", jo tas ir vienīgais laikraksts, kas ir pārmantots no pirmskara laika. Kas sekmīgi pārdzīvo, jo neevakuējas atšķirībā no citiem lielajiem laikrakstiem, uzkrāj kapitālu izdevējs šeit - izdod arī laikrakstu krievu valodā un piedalās arī vienīgās latviešu avīzes izdošanā vācu okupācijas laikā kopā ar Fridrihu Veinbergu," turpina Ainārs Dimants.

Viņš vērtē, ka preses vēsturi šajā laikā var skatīt kā "Jaunāko Ziņu" konkurentu vēsturi, jo "Jaunākām Ziņām"  ir tik liela tirāža, kas ir lielāka nekā visām pārējām dienas avīzēm kopā. 

Līdz 1934. gada 15. maijam aktīvi darbojas arī partiju prese. 

"Būtībā ir jānodala šie divi periodi - līdz 15. maijam un pēc. Es teiktu, Latvijas preses zelta laikmets, es pat lietotu šādu apzīmējumu, tas ir līdz 15. maijam, tad ir arī preses brīvība, ir liberāls Preses likums. Katrā ziņā pēc 15. maija sarūk arī izdevumu skaits, protams, likvidētas partijas, likvidēta preses brīvība, faktiski visa prese ir unificēta," norāda Ainārs Dimants.