Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar poļu vēsturnieku un publicistu, cilvēktiesību aktīvistu un 70. gadu disidentu Polijā Adamu Mihņiku. Par to, ko varam darīt situācijās, kad ārējais ļaunums pārsteidz, par Ukrainu un Eiropas solidaritāti, 20. gadsimta vēstures līdzībām ar mūsdienām un vēstures sniegtajām mācībām.

2014. gadā poļu vēsturnieks, disidents un antikomunistiskās opozīcijas dalībnieks un tobrīd "Gazeta Wyborcza" galvenais redaktors Adams Mihņiks un zviedru laikraksta "Dagens Nyheter" redaktors Pēters Volodarskis izplatīja atklātu vēstuli Eiropas Savienības valstu vadītājiem ar aicinājumu uzsākt apņēmīgu un vienotu pretošanos Putina agresīvajai politikai. Viņi aicināja, ka saliedēšanās pret Putinu ir vienīgā reāla atbilde uz Ukrainas krīzi. Mūsu viesis šodien ir Adams Mihņiks - disidents, leģendāra Polijas opozīcijas personība un kādreizējais "Gazeta Wyborcza" galvenais redaktors.

Jūsu atklātā vēstule ir rakstīta pirms 10 gadiem. Kādēļ jūs toreiz nesaklausīja?

Adams Mihņiks: Es domāju, ir cita situācija, politika, un cita komentētāja situācija. Es toreiz uzstājos kā komentētājs, analītiķis. Tas pirmkārt. Otrkārt, manuprāt tomēr Eiropas Savienības reakcija uz Putina pilna mēroga karu pret Ukrainu ir lielāka, nekā es varēju cerēt. Būtībā teju visas Eiropas Savienības dalībvalstis nosodīja Putina agresiju. Patiesībā gan morālā, gan diplomātiskā, gan materiālā palīdzība no Eiropas tomēr pienāca. Var teikt, tā nebija tāda, kādu varētu vēlēties, bet tomēr Ukraina nebija atstāta viena. Tā ir pavisam cita situācija, nekā – kā mēs atceramies – padomju laikos, kad bija padomju intervence Budapeštā, pēc tam – padomju intervence Prāgā. Patiesībā toreiz Eiropa izrādīja zināmu bezspēcību. Tomēr tagad kaut kāda reakcija bija, un tā bija spēcīgāka, nekā daudzi gaidīja. 

Es neesmu pārāk optimistisks, ja runa ir par demokrātiskās Rietumu pasaules reakciju. Neesmu optimists tādēļ, ka zinu – ja kāds normāli dzīvo, viņš negrib ar to visu riskēt un izvēlas neiesaistīties palīdzībā cilvēkiem, kas atrodas Putina impērijas rokas stiepiena attālumā. Tomēr šī reakcija bija. 

Tā šobrīd ir izšķiroša, jo daudz ir atkarīgs no tā, kā galu galā izlems Amerikas Savienoto Valstu kongress. Amerikā ir tāda pretējo viedokļu sadursme... Bet to jau mēs zinām no vēstures... Zinām, ka Rūzveltam, lai iesaistītos karā ar Hitleru, vajadzēja gaidīt uz Perlharboru, uz Japānas uzbrukumu ASV. Amerikā izolacionisma un tāda imperiāla egoisma tendence ir ļoti spēcīga. Bet šobrīd situācija šķiet šāda – Ukraina lieliski cīnās, mūsu valstis – Latvija, Lietuva un Igaunija – kopīgi atbalsta Ukrainu. Arī Polija atbalsta Ukrainu. Tā ir vienīgā tēma Polijā, kas neattiecas iekšējo politisko konfliktu. Ukrainas jautājumā nav lielu iekšēju strīdu. Visi – gan valdība, gan opozīcija sacenšas, kura vairāk palīdzēs Ukrainai, atbalstīs Ukrainu. 

Ja jūs jautājat, kāpēc Rietumu galvaspilsētas neieklausījās – tas ir tādēļ, ka tām bija cita situācijas diagnoze. Tās šo situāciju redzēja citādāk. Poļiem ir rusofobu viedoklis. Un līdz zināmai pakāpei tas ir pamatots. Polijā ir daudz rusofobu, bet šodien – vēl vairāk nekā pirms tam. Bet tas nenozīmē, ka poļiem nekad nav taisnība. Rietumi – Parīze vai Londona skatās daudz skeptiskāk uz to, ko poļi runā par Krieviju. Taču es domāju, ka šodien skaidri redzams – Putins pats ar savu rīcību pārliecināja Rietumus, ka ir bīstams.

Vai tagad, kad ir noticis plaša mēroga iebrukums Ukrainā, mēs varam teikt, ka šī saliedēšanās ir notikusi, ka Eiropa ir sapratusi, Eiropas Savienības līderi ir sapratuši?

Adams Mihņiks: Nekad nav tā, lai nebūtu vēl labāk. Protams, nav tā, kā mēs gribētu, lai būtu. Ukraina joprojām lūdz palīdzību, un tai palīdzība ir jāsaņem lielākā apjomā. Jo Ukrainai tā patiešām ir pēdējā iespēja apturēt, bloķēt Putina agresīvo imperiālismu. 

Ja tomēr Ukraina šo karu zaudēs, nākamā būs Moldova, un pēc tam jau mūsu valstis – Igaunija, Lietuva, Latvija un Polija. Mēs rindā esam nākamie. Un, protams, nav zināms, ko darīs Putins, jo viņš ir neparedzams psihopāts. 

Tāpat nebija iespējams paredzēt, ko darīs Hitlers. Tā bieži vien ir rīcība pretēji veselam saprātam. Nav zināms, kā būtu izvērsies karš, Otrais pasaules karš, ja Hitlers nebūtu uzbrucis Padomju Savienībai. Nav zināms, kā būtu izvērsies karš, ja Japāna nebūtu uzbrukusi Amerikas Savienotajām Valstīm. Un nav zināms, kā beigsies šis karš. Droši ir tikai tas, ka Putins parādīja – pirmkārt, ka Krievija ir neparedzama – viņš pats ir neparedzams. Un, otrkārt – tikpat būtiski – parādīja Krievijas vājumu. 

Karš ilgst divus gadus. Un ko tas Krievijai devis? Izolāciju no pasaules. Krievija kļuvusi par planētas slimo cilvēku. Agresīvu, ļaunu, nežēlīgu un tādu, kas neraisa ne mazāko uzticību. Putins ir Krievijas lāsts. Putinu gāzt var tikai Krievija. Bet, ja Ukraina šo karu nezaudēs, tas būs impulss Putina opozicionāriem. 

Adams Mihņiks, poļu vēsturnieks, publicists, cilvēktiesību aktīvists un bijušais politiskais ieslodzītais, bija viena no vadošajām figūrām Polijas opozīcijas kustībā 20. gadsimta sešdesmitajos gados. Viņš bija viens no studentu protestu līderiem 1968. gadā, kustības "Solidaritāte" un Leha Valensas padomnieks. 1989. gada maijā viņš izveidoja laikrakstu "Gazeta Wyborcza", kas ir ar lielāko tirāžu Polijā, un kļuva arī par šī laikraksta galveno redaktoru. 1989. gadā. Mihņiks bija viens no tiem, kurš iestājās par Ukrainas brīvības tiesībām. 90. gados regulāri publicējas izdevumos "Der Spiegel", "The Washington Post", "Le Monde". Mihņiks ir arī Minesotas, Mičiganas un Jaunās skolas ASV goda doktors. Izdevums "Financial Times" 2006. gadā viņa nosauca starp 20 pasaulē ievērojamākajiem žurnālistiem.