Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar publicistu un žurnāla "Ir" komentētāju Paulu Raudsepu par 2024.gada pasaules notikumu prognozēm, ASV prezidenta vēlēšanām un to ietekmējošiem faktoriem, par to, vai Putinam ir laiks gaidīt savas varas beigas un kā uz šo nākotnes prognožu fona izskatās Latvija.

Par to, ko mēs varam prognozēt 2024. gadā un ko nevaram, saruna ar Paulu Raudsepu, kurš pagājušā gada nogalē rakstīja, ka 2023. gads tika dēvēts par kārtējo karstāko gadu novērojumu vēsturē. Ķīnas valdnieks Sji nostiprina varu un caur sev pakļautu Taivānu, Izraēlas un palestīniešu senais konflikts iegājis jaunā asiņainā fāzē, kura drīz nebeigsies; no mājām padzīto cilvēku skaits pasaulē turpina augt un mums ir sasniedzis 110 miljonus. Krievijas karš ir iegājis ilgstošā fāzē, un pasaule 2024. gadā prognozē Krievijas prezidenta vēlēšanu iznākumu, un gaida ASV prezidenta vēlēšanu variantus. 

"Ja mēs izlasām, ko Kremlis prasīja 2021. gada decembrī savā slavenajā dokumentā, ko viņi izplatīja, kas apmēram būtu pamats sarunām ar ASV par jaunu pasaules kārtību, tad viņi grib atjaunot Padomju impēriju līdz pat, es nezinu, Vācijas robežām, ja ne tālāk. Viņi prasa izvākt visus NATO spēkus, kas ir kaut kur ieviesti kopš 1997. gada. Viņu ambīcijām tādā ziņā nav robežu," analizē Pauls Raudseps. "Putins, man liekas, pats ir teicis, ka Krievijai robežu nav.

Teiksim tā - viņi paņems visu ko viņi var, un tur, man liekas, mums nevar būt ilūzijas. Tas vienīgais jautājums ir par spējām, un tur mums ir ļoti nopietni jāstrādā, pirmkārt, lai viņu spējas būtu mazākas un, otrkārt, lai viņi neuzskatītu to par tā riska vērtu.

(..) Mēs bieži runājam par Putina sarkanajām līnijām, es domāju, ka Putinam ir viena sarkanā līnija - viņš grib dzīvot, viņš negrib mirt.

Jebkurš uzbrukums šobrīd NATO valstij, pat ja tu domā, ka ir tikai 10% iespēja, ka tas varētu novest pie kodolkara, tas risks tomēr ir pārāk liels. Tāpēc es domāju, ka šobrīd, paldies Dievam, ka mēs esam NATO, paldies Dievam, ka mēs izdarījām visu tajā iespēju logā, kas mums tika dots, lai iestātos NATO, jo tas šobrīd mūs ļoti pasargā."

Pēdējā laikā salīdzinām gan šī brīža Ameriku ar Reigana Ameriku, domājot par republikāņiem un to, ko viņi dara, gan arī to, kādā veidā interese par Krieviju vai Padomju Savienību bija Aukstā kara laikā, kurā arī tu mācījies. Tas gan bija jau pārmaiņu laiks, tomēr cik lielā mērā varam teikt, ka Rietumu izpratne par to, kas ir Krievija un ko no viņas sagaidīt, ir nu adekvāta?

Pauls Raudseps: Es domāju, ka būtu kļūdaini teikt, ka ir viena rietumu izpratne par šo jautājumu. Man viens no profesoriem bija Ričards Paips (Richard Pipe), kurš, es domāju, neatpalika ne no viena mūsu ... savās aizdomās un, teiksim, skepsē ne tikai par komunistisko, bet vispār par Krievijas mērķiem, vēsturisko lomu. Viņš bija viens no Reigana padomdevējiem, viņš strādāja Nacionālās drošības padomē vienubrīd, kamēr Reigans bija prezidents. 

(..) Kaut vai paskatāmies uz to, kas tagad notiek Ukrainā. Pilnīgi ciniskā nevērība pret pašu cilvēku dzīvību, ko mēs redzam Krievijas taktikā uzbrukumos Ukrainā. Rietumiem var daudz ko pārmest, bet, teiksim, šāda veida lielgabalu gaļas izmantošana karā nav bijusi Rietumiem raksturīga. Pirmā pasaules kara varbūt. Es domāju, tas atstāja tik dziļas rētas, ka neviens nav īsti gatavs tā vairs darīt. Daudzi cilvēki, es domāju, varbūt to intelektuāli redz, bet emocionāli viņi to īsti nevar saprast.

Pēc ukraiņu statistikas ir vairāk nekā 300000 nogalināto Krievijas karavīru šajā karā. Vai šis skaitlis vispār nerezonē Krievijas sabiedrībā? 

Pauls Raudseps: Mēs redzam vēsturē, bieži vien viņi ir gatavi pieņemt to, ka valsts viņus izmanto un pazemo daudz lielākā mērā nekā daudzās citās sabiedrībās. Ja paskatās arī Svetlanas Aleksejevičas grāmatā "Secondhand Time". Es to grāmatu sāku lasīt pēc tam, kad jau bija sācies liela mēroga uzbrukums Ukrainā, un tas ievads grāmatai, kurš ir rakstīts, ja nemaldos, 2012. vai 13. gadā, viņa raksta par to, ka mēs, runājot par postpadomju cilvēkiem tajā Krievijas kultūras telpā, ka mēs pēc būtības bez  kara nevaram iztikt, jo mēs esam audzināti tā, ka viss mūsu skats uz dzīvi un to, kāpēc sabiedrība eksistē un kas ir valsts mērķis, ir saistīts ar karu. Tas ir viens aspekts, kas ļoti nopietni rezonē Krievijas sabiedrībā noteikti. 

Otrs, tajā grāmatā viņa apraksta gadījumu ar vienu tajā laikā jau vecu vīru, kurš bija padomju armijā, iesaistīta Ziemas karā. Pirmkārt, viņš bija pārsteigts un šokēts par to, kā somi pret viņu izturējās, ka viņi cilvēcīgi pret viņu izturējās. Un tad, kad notika gūstekņu apmaiņa pēc kara, viņš atcerās, kā somi ar gavilēm sagaidīja visus savējos, kas atgriezās, un priecājās par to, kamēr visi tie, kas atgriezās padomju pusē, protams, pirmais solis bija - jūs esat nodevēji, kāpēc jūs kritāt gūstā un tika aizsūtīti uz nometnēm? 

Un tā vai tā, viņš mūža beigās vienkārši tā noliec galvu un to pieņem kā tādu nolemtību, ka tur jau neko nevar darīt, un tā varbūt arī pati bija pareiza. Viņš kaut kādā veidā sevi pārliecinājis.

Man likās interesanti, ka mēs šajā laikā Ukrainas kara kontekstā apšaubām, diskutējām par daudzām ar padomju un Krievijas impēriju saistītām lietām, pārsvarā gan par padomju dzejniekiem un viņu kolaborāciju un lomu bieži runājam, tu izvirzīji arī nesen tēzi - runāt par Krišjāni Valdemāru. Tad jau mēs ejam atpakaļ daudz senākā kontekstā, lai izvērtētu šo izpratni par Krievijas impēriju un Latvijas pašnoteikšanos.

Pauls Raudseps: Tas vispār ir interesants jautājums Valdemāru. (..)  Viens ir skaidrs: ierastā izpratne par vēsturi vienmēr mēdz būt diezgan plakana un arī zināmā mērā mitoloģizēta. Un tas pat nav nepareizi. Mums ir jābūt kaut kādiem ideāliem, varoņiem un sapratnei, kas mēs esam bijuši un kas mēs vēlamies būt. Un Krišjānis Valdemārs noteikti, es domāju, ka viņa nopelni latviešu modernizācijā un latviešu pašapziņas celšanā ir neapšaubāmi. Tur es domāju, ka neviens nevarētu neko iebilst. Un tas ir pilnīgi pareizi, ka viņa vārdā ir nosaukta iela Rīgā. Teiksim, tas, ko viņš panāca, kaut vai tas, ka viņš bija "Pēterburgas Avīžu" izdevējs un panāca šī laikraksta iznākšanu, kas bija grūdiens, kas pēc būtības uzsāka pirmo atmodu un latviešu noformēšanos kā politisku nāciju. Ar to vien pietiktu. Protams, viņš arī daudz ko citu darīja. 

Bet viņa politiskie uzskati un arī tā izpratne par to, ar ko latviešiem būtu jādraudzējas, lai aizstāvētu savas... Jāsaka, viņš nebija vienīgais, arī Andrejs Pumpurs diezgan līdzīgi domāja. Vismaz vienu brīdi viņam ir dzejoļi par to, es tagad necitēšu precīzi, bet kur viņš saka, ka rietumi mūs iekala važās, austrumi mūs atbrīvoja. 

Tā doma, ka ir jādraudzējas ar Krievijas valdību, lai sevi aizstāvētu pret vācu muižniecību, tā bija diezgan izplatīta 19. gadsimteņa otrā pusē, un, es domāju, tam ir arī nopietnas sekas arī turpmākā Latvijas vēsturē. Kaut vai sociāldemokrātu kustībā, daudzi no kuriem pēc tam kļuva par komunistiem, es domāju, ka šis domāšanas veids viņos arī bija pārmantots no tiem Atmodas laika domātājiem zināmā mērā.

Tā ka mums par to, protams, ir jādomā, jo kā mazai tautai. (..) Vienmēr jādomā, jāmeklē sabiedrotie, un tajā laikā vismaz vienu brīdi Krievija un Krievijas valdība likās kā varbūt perspektīvākā sabiedrotā. Izrādījās, ka tā bija diezgan fundamentāla kļūda, un tas jau parādījās tajā pašā 19. gadsimtenī. (..) 

Es domāju, ka mums ir jāsaprot, kāpēc viņi tā domāja, kāpēc viņi tā izvēlējās, un arī jāpadomā par to, ko mēs varam darīt. To izrakstīt no vēstures nedrīkst, bet es domāju, mums ir jāsaprot, kā mācīties no šīm, kā izrādījās, kļūdām, lai mēs tās neatkārtotu.

Pauls Raudseps ir viens no Latvijas vadošajiem žurnālistiem un komentētājiem, pēc 19 laikrakstā "Diena" nostrādātiem gadiem 2010. gadā ar bijušajiem "Dienas" kolēģiem izveidoja žurnālu "Ir". Viņš raksta par plašu tēmu loku, tai skaitā ekonomiku, politiku, starptautiskajām attiecībām, vēsturi un kultūru. 

Pauls Raudseps ir beidzis Hārvarda universitāti ar bakalaura grādu krievu un padomju studijās. 1990. gadā pārcēlās uz Rīgu, lai strādātu Tautas frontē. Tur viņam arī ar domubiedriem radās ideja, ka Latvijai nepieciešama rietumu tipa avīze, un rezultātā 1990. gada novembrī sāka iznākt laikraksts "Diena". Līdz 2000. gadam Pauls Raudseps "Dienā" atbildēja par ziņu bloku, bet pēc 2001. gada - par komentāru lappusi.