Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes profesori Andu Rožukalni par varas un mediju attiecībām, par sabiedrisko mediju uzdevumiem kara laikā, agresiju sociālajos medijos un sabiedrības izglītību mediju jautājumos.

"Tā attieksme pret medijiem un mēģinājumi kaut kā vērsties pret tiem dažādos veidos, manuprāt, ir saistīta ar ārkārtīgi vienkāršotu izpratni vispār par masu komunikācijas efektiem, jo viss stress saistībā ar mediju ietekmi ir stāsts par mediju efektiem," analizē Anda Rožukalne. "Šie uzskati, kas ir sen apgāzti un kas ir ļoti novecojuši, ka medijiem ir tāda lineāra iedarbība, var teikt arī kā skaļrunis, bet ir šī skaistā, klasiskā maģiskās lodes teorija, ka kaut ko pateiksi un tad tā ietekme tāda arī būs. Bet tā nedarbojas mediju efekti, bet

bailes un priekšstati, ka tā tas darbojas, un bailes no šīs iedarbības arī ir pamats tam, kāpēc ir dažāda veida apklusināšanas mēģinājumu - apklusināt profesionālus žurnālistus, apklusināt ekspertus, kas balstās uz datiem, kas varbūt nav izdevīgi vai nav labvēlīgi. Tie ir šie vienkāršotie, salīdzinoši senie no komunikācijas zinātnes viedokļa, uzskati par komunikācijas efektiem, kuri īstenībā nāk no vairāku pētnieku intereses par politisko pārliecināšanu, par politisko komunikāciju, nevis par medijiem.

Kuri ir daudzkārt mainījušies un kuru nozīme ir nevis transportējoša, kad kaut ko kādam nogādā hierarhiski, bet transformējoša, kā horizontāla platforma, kurā notiek ļoti dažāda virziena un līmeņu komunikācijas procesi, kuri transformē sabiedrību."

"Ilgstoša krīze, bailes, neziņa ir pārbaudījusi visu noturību. Bailes par drošību un rūpes par drošību attieksmē pret sabiedriskajiem medijiem pakāpeniski ir pārvērtušās par bailēm no domām, sarežģītām tēmām, pretrunīgām problēmām. Publiskā diskusija par sabiedriskajiem medijiem kļuvusi politizēta un ļoti polarizēta," tā pagājušajā nedēļā portālā "Delfi" rakstīja Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Anda Rožukalne. Vai sarūk mediju brīvības telpa Latvijā?

Tu raksti, ka stingrā attieksme, šie pārmetumi sabiedriskajiem medijiem norāda uz to, ka ir kādas citas politikā neatrisinātas problēmas, kuras šādā veidā ir ļoti viegli, pakļaujot drošības argumentiem, norakstīt uz medijiem. Ka tas ir viens no tiem iemesliem, kāpēc ik pa laikam mēs atgriežamies pie šī jautājuma par sabiedrisko mediju attieksmes ietekmējamību.

Anda Rožukalne: To rakstot, es domāju par vairākiem jautājumiem. Pirmkārt, es mēģinu pateikt to, kas ilgstoši ir diskutēts profesionālā vidē, kā izpaužas pret medijiem vērstais diskurss vai antimediju diskurss, kur politiskajā komunikācijā mediju loma gan kopumā, gan sabiedrisko mediju sevišķi, jo tur politiķiem ir iespēja caur regulējumu ietekmēt, gan pret konkrētiem žurnālistiem [vērsties]. Veicina tādu procesu, ka mediju iespējas tiek samazinātas, iespējas kvalitatīvi strādāt, mediji tiek diskreditēta, padarīti par vainīgiem.

Mans mērķis bija salauzt šo vainošanas diskursu. Kas ir tipiski populistisks komunikācijas paņēmiens, ka ir kaut kādi ārējie ienaidnieki. Parasti tajā ienaidnieku sarakstā mediji ir vienā no pirmajām vietām. Profesionāli mediji Latvijas kontekstā - tie ir sabiedriskie mediji, kas tiek vainoti pie tā, [ka] nav viss kārtībā, sabiedrībā nav pietiekoši laba ekonomiskā attīstība un citas lietas.

Tas bija tas, ko es mēģinu pateikt. Turklāt mediju vainošana notiek dažādos līmeņos, arī ļoti augstā politiskā līmenī. Kā mēs zinām. Mums ir piemēri - vēršanās pret mediju izvēlētiem avotiem, tematiem, es domāju sabiedriskajiem medijiem. Mēģinājumi atrast, kā sodīt, kā vēl stingrāk regulēt, ierobežot, un, protams, tas atspoguļojas arī sociālās tīklošanās vietņu diezgan nežēlīgos uzbrukumos gan konkrētiem žurnālistiem, gan pastāvīgā tādā sabiedrisko mediju nonicināšanā. Un tas, man šķiet, ir ļoti nopietni.

Šie procesi, pēc pētījumiem, parasti notiek valstīs, kurās ir diezgan vāja demokrātija un arī ekonomiskās problēmas. Nu Latvijā, es domāju, mēs nevaram teikt, ka ir ļoti vāja demokrātija, bet ir mums problēmas ar to, bet, protams, mums ir arī ekonomiskās problēmas, nevienlīdzība. Un tas, ko es redzu, teiksim, analizējot, kā tas notiek,

es redzu, ka mediju loma tiek nonivelēta līdz tādam publiskās komunikācijas līmenim, kurā žurnālisti un arī profesionāli mediji, arī pētnieciskie žurnālisti tiek uzskatīti par politiķu konkurentiem. Līdzīgiem kā viņi, kurus tad var dragāt tāpat kā par saviem konkurentiem, lai gan pozīcijas un uzdevumi ir pilnīgi dažādi.

Un, redzot, kā to saka dažādu mediju kolēģi, es arī esmu intervējusi viņus saistībā ar skaļiem paziņojumiem par pašcenzūru, es domāju, ka tā ir nopietna problēma.

Anda Rožukalne ir bijusi Latvijas vadošā pētniece "Horizont 2020" projektā, kura mērķis bija izstrādāt diagnostikas rīkus politikas veidotājiem, plašsaziņas līdzekļiem, kritiskajām iestādēm un institūcijām, kā arī ekspertiem un žurnālistiem jautājumos, kas ļautu sniegt risku un iespēju novērtējumu attiecībā uz apzinātu komunikāciju.