Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas vēstnieku Ukrainā Andreju Pildegoviču par dronu karu un Ukrainas frontes līnijām, Angelas Merkeles izteikumiem Krievijas informatīvā kara fonā, kā arī par to, kad Donalds Tramps varētu iegūt Nobela Miera prēmiju.

Krievijas sabotāžas operāciju pieaugums Eiropā; Ukrainas uzbrukumi Krievijas enerģētikas uzņēmumiem; iespējams, prokremlisks vēlēšanu iznākums Čehijā; kampaņa pret Latvijas ārlietu ministri par Latvijas pozīciju Krievijas oligarhu paturēšanā Eiropas Savienības sankciju sarakstā; Donalda Trampa kampaņa par Nobela Miera prēmiju; Somijas prezidents Baltajā namā; vairāk nekā 1300 dienu ilgs karš Ukrainā. Iespējams, ka uzbrukumi Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcām mainījis arī Trampa domas par kara perspektīvu. Jaunā nedrošība. Par to raidījumā saruna ar Latvijas diplomātu, Latvijas vēstnieku Ukrainā Andreju Pildegoviču. 

Esam regulāri dzirdējuši dažādus viedokļus - karš žurnālistu acīm, karš politiķu acīm, karš mediķu acīm. Kad jūs devāties strādāt uz Ukrainu, teicāt, ka mūsu diplomātijā tas ir viens no vissvarīgākajiem virzieniem šobrīd. Kas ir tā specifika, kādā veidā diplomātija piedalās vai redz šo kara procesu? 

Andrejs Pildegovičs: Esmu Kijivā jau kops šā gada augusta beigām. Aiz muguras ir sešas pirmās nedēļas. Un pirmajās dienās, pirmajās nedēļās cenšos pēc iespējas vairāk redzēt, dzirdēt, runāt ar ukraiņiem. Apmeklēju vairākus reģionus ārpus Kijivas, pabiju arī bēdīgi slavenajā Bučā, esmu bijis divreiz Čerņihivas apgabalā Ukrainas ziemeļaustrumos. Esmu bijis Sumos, kas ir vistālāk uz ziemeļaustrumiem izvirzītais reģions no centrālās Ukrainas. Viņņicu apmeklēju, kur atrodas arī Ukrainas gaisa spēku štābs, un Ļvivas apgabala valsts rietumos. Vēl neesmu bijis dienvidos, bet kopumā priekšstats par Ukrainu, kas ir teritorijas ziņā lielākā Eiropas valsts, man ir izveidojies skaidrāks. 

Mēs esam kara ceturtajā gadā, ukraiņi jau runā diezgan atklāti par to, ka šī kara ilgums varētu pārsniegt Otrā pasaules kara garumu, un, protams, ka šā kara slodzi uz iedzīvotājiem var redzēt ar neapbruņotu aci. Ukrainai iet cauri ļoti sarežģītam posmam, ir ļoti daudz ciešanu, ļoti daudz personīgo, fizisko, garīgo traumu, pārdzīvojumu. Arī iedzīvotāju skaits ir būtiski samazinājies, šobrīd ir apmēram 28 miljoni iedzīvotāju šajā valstī, agrāk bija tuvu 40 miljoniem. 

Bet par spīti Krievijas agresijai, es redzu, ka Ukrainas tauta cīnās, Ukrainas armija karo drosmīgi un inovatīvi. Ukrainas politiskā apņēmība ir ļoti stingra attiecībā uz valsts teritoriālo integritāti, uz valsts nemainīgo rietumniecisko ārpolitisko kursu. Var redzēt, ka par spīti visām ciešanām, ukraiņi ir noskaņoti sargāt savu valstiskumu, savu savu neatkarību. 

Protams, es jūtu, ka stāvoklis katrā reģionā ir savādāks. Ja runājam par ziemeļaustrumiem, šie reģioni visvairāk izjūt uzbrukumus spēkstacijām, energo infrastruktūrai, kritiskai infrastruktūrai. Es runāju ar vienu no gubernatoriem, viņš skaidroja, ka viņam svarīgs uzdevums ir, kā pasargāt kombainus no dronu uzbrukumiem, jo tehnika ir ļoti dārga. Šobrīd ražas novākšanas laiks, un viņš cīnās ar tiem prozaiskām lietām, kā nosargāt tehniku un panākt to, lai ekonomika attīstītos un raža neietu zudumā. 

Ir reģioni valsts vidienē, valsts rietumos, kas ir nosacīti vēl ir aizmugurē, kur ekonomika ir stabilāka, kur var redzēt, ka ienāk arī investīcijas. Šī valsts daļa dzīvo salīdzinoši mierīgāku dzīvi. 

Protams, jūtam ka mainās kara gaita.

Ja pirmie divi gadi bija klasiska karadarbība, kas vairāk atgādināja Pirmo un Otro pasaules karu, tad šobrīd faktiski par 95% ir karš starp bezpilotu lidaparātiem, starp droniem. Šīs tehnoloģijas attīstās ārkārtīgi strauji abām pusēm. Faktiski nosacītajā frontes līnijā, kas ir apmēram 20-30 kilometru plata karadarbības josla, būtībā notiek sadursmes tieši dronu sistēmām.

Mēs esam redzējuši pēdējās nedēļās, ka mēdz būt tādas mierīgākas dienas, un tad seko plaši kombinēti uzbrukumi, kuros Krievijas puse izmanto simtiem dronu, kā arī gan spārnotās, gan ballistiskās raķetes.

Jūs sakāt, ka pirmie divi kara gadi bija sakņoti Pirmā un Otrā pasaules kara konvencionālajā kara izpratnē, stratēģijā, ja šobrīd ir sācies dronu vai bezpilota lidaparātu karš, vai ir iespējamas kādas stratēģiskas prognozes, kā tas turpināsies, cik ilgi turpināsies?

Andrejs Pildegovičs: Kristāla bumbas noteikti mums nav. Mēs arī nevaram apgalvot, ka, tehnoloģijām mainoties, šis karš būs mazāk asiņains. Faktiski Krievijas karaspēka zaudējumi frontē joprojām ir ļoti augsti. Protams, arī ukraiņi aizstāvoties cieš zaudējumus. Bet pēdējo mēnešu specifika ir tā, ka ļoti plaši tiek izmantoti tālās darbības droni. Droni tiek izmantoti gan izlūkošanai, gan ar droniem tiek likvidēti droni, parādās vēl plašāk dažāda izmēra droni abās pusēs, un notiek ļoti aktīva tehnoloģiska sāncensība no abām pusēm. 

Ukraiņi noteikti ir viena no attīstītākajām valstīm šajā ziņā, protams, arī mēs Rietumos cenšamies viņus atbalstīt. Bet jāsaka, ka arī pretējā puse, arī Krievija iegulda milzīgus resursus aizsardzībā, publiski pieejamie dati rāda, ka vismaz ceturtdaļa Krievijas budžeta ir veltīta aizsardzībai un šai agresijai. 

Es ticu tam, ka ASV prezidents un arī viņa administrācijas pārstāvji mēģina piespiest prezidentu Putinu uguns pārtraukšanai un diplomātiskā procesa uzsākšanai.

Mēs zinām, ka bijušas tikšanās, mēs zinām par zvaniem, bet mums pieejamā informācija un arī tie pēdējie Putina paziņojumi, kas bija Sočos Valdaja foruma laikā, tie skaidri apstiprina, ka Krievija nemaina savus mērķus un savus uzdevumu.

Ir tiesa, ka atšķirībā no 2022., 2023. un 2024. gada izmaiņas frontes līnijā nav tik izteiktas. Taisnība, ka netiek izmantotas tik plaši mehanizētās vienības, bet tas notiek pirmām kārtām tāpēc, ka ukraiņi ļoti sīvi un sīksti aizstāvas, un, otrkārt, tieši ar šo tehnoloģisko attīstību, ka droni un raķetes spēj iznīcināt mehanizētās vienības. Līdz ar to nu Krievija īsti nespēja pavirzīties uz priekšu, lai kā viņi gribētu.

--

Andrejs Pildegovičs ir latviešu diplomāts, pašlaik Latvijas vēstnieks Ukrainā, iepriekš darbojies kā Latvijas kandidatūras ANO Drošības padomē sekretariāta speciālo uzdevumu vēstnieks un sekretariāta vadītājs, kā arī bijis Latvijas pastāvīgais pārstāvis ANO 2018. gadā. 

No 1988. līdz 1994. gadam studējis ķīniešu valodu un Ķīnas vēsturi Pēterburgas universitātē un Pekinas Svešvalodu institūtā. 1994. gadā sāka strādāt par ierēdni Ārlietu ministrijā, 1995. gadā apguva diplomātijas specialitāti Stenforda universitātes Hūvera institūtā, pēc papildināšanās ārlietu dienestu specialitātē, arī Oksfordas universitātē. Vēlāk vadīja Ārlietu ministrijas Āzijas un Āfrikas nodaļu. 2000. gadā sāka strādāt Latvijas prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas kancelejā un līdz 2006. gadam pie Valsts prezidentes padomnieks ārlietu jautājumos. Savulaik bijis arī Latvijas vēstnieks ASV.