Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar valodnieku Andrejs Veisbergu par valodu un karu, pēdējo 30 gadu laikā notikušo vārdu krājumu pieaugumu latviešu valodā, par valodas un domāšanas robežām un to, vai iespējams atgriezties tajā valodas vidē, kāda Latvijā bija pirms okupācijas.

Valoda un politika ir mūsu raidījuma tēma. Kā mēs aprakstām valodā notiekošo un vai mums pietiek vārdu? Vai Latvijā šobrīd notiek derusifikācija un kā karš ietekmē valodas lietojumu?

"Valoda atspoguļo vispārējās tendences, ko vieni sauc par demokratizāciju, citi par lumpenizāciju, vēl citi par tradicionālo normu sabrukumu," tā savulaik kādā intervijā teica Andrejs Veisbergs, Latvijas Universitātes profesors un filologs, kā arī tulks.

Vitgenšteinam [Ludvigs] ir tēze, ka mūsu valodas robežas nozīmē arī manas pasaules robežas, un, ja kāds grib apzināti šīs robežas paplašināt, viņam arī ir jāpaplašina valoda. Ko ar šo darīt latviešu valodas kontekstā?

Andrejs Veisbergs: Ja mēs gribam aptvert vairāk no pasaules, vai nu ir jāpaplašina latviešu valoda, vai nu jāņem talkā kada cita valoda. Tas ir otrs variants. Ja mēs gribam paplašināt savu apjēgas horizontu, tad mēs to varam darīt arī ar citām valodām. Nu tas mazliet iet kopā ar Vorfa [Bendžamins Lī] jeb pret Vorfa hipotēzi par to, ka valoda ir tā kā diktators un ka mēs nespējam izsprukt no šī valodas režģa.

Viņam ir tā doma, ko studentiem stāsta mazliet vienkāršotā veidā, saku, teiksim, ja tu esi latvietis, tad tu redzi pasauli caur zaļām brillēm, ja tu esi krievs, caur sarkanām, ja tu esi anglis - caur zilām. Vorfa hipotēze ir tāda, ka mēs īsti netiekam ārā no tā, mēs neredzam pasauli, kāda tā ir, bet mēs viņu redzam iekrāsotu. Savukārt ir interesants jautājums, bet, ja zini vairākas valodas, ar kādām brillēm tad tu skaties? Tad tu skaties ar visām, jeb varbūt tu redzi daudz vairāk? 

Ja atgriežamies pie latviešu valodas, ja mums trūkst vārdu, jauni vārdi ir jādarina. Tas nenozīmē, ka ir jāizdomā jauns vārds, ļoti bieži mēs varam iztikt ar to, ka mēs radām jaunu nozīmi stabilam senam vārdam.

Jūs kādā intervijā bijāt teicis, ka pēdējo 30 gadu laikā Latvijā, šķiet, uz pusi ir pieaudzis vārdu krājumu.

Andrejs Veisbergs: Jā, es domāju, ja mēs ieliekam iekšā dažādus terminus, kas ir saražoti milzīgos apjomos, tad vārdu krājums ir ļoti, ļoti strauji audzis. Tas nenozīmē, ka katrs latviešu valodas lietotājs ir dubultojis savu vārdu krājumu. It nemaz.

Tas nozīmētu, ka mūsu domāšanas pasaule, atsaucoties uz Vitgenšteinu, vidējā latvieša domāšanas pasaule ir paplašinājusies?

Andrejs Veisbergs: Potenciāli paplašinājusies, jo tā paplašināšanās jau notiek dažādās jomās. Ja tu neesi dakteris, tad nez vai tava medicīniskās terminoloģijas joma ir paplašinājusies. Vēl tāda samērā modē doma varbūt ir tas, ka mēs tagad arvien vairāk dzīvojam tādos pūšļos jeb burbuļos. Un tajā savā burbulī mēs noteikti zinām ļoti daudz ko, varbūt citi, kas ir citā burbulī, nezina. Piemēram, vegāni esot pēdējā laikā izveidojuši ļoti daudz jaunvārdus, ko viņi lieto acīmredzot savā burbulī, savā saziņā, teiksim, aprakstot dažādos ēdienus, par kuriem gaļēdāji droši vien ļoti maz ko zina.

Jūs pats norādījāt, ka vārdu krājumu pieaugums ir vislielākajā mērā saistīts tieši ar šo Eiropas dokumentācijas tulkošanu. Tas ir devis vislielāko vārdu krājuma pieaugumu. Jautājums vienmēr ir par to, ko tas dod valodai, vai vienmēr tas viss ir bijis nepieciešams?

Andrejs Veisbergs: Vai tas bijis nepieciešams, tas ir diskutējams jautājums. Bet, pirmkārt, darinot šos daudzos terminus, mēs labāk izjūtam valodu, mēs dodam šīs iespējas valodai attīstīties. Otrs ir, ka ne vienmēr mēs varam paredzēt, vai tas, kas tiek radīts latviešu valodā, vai tas tiešām ir tikai plauktam domāts. Eiropas direktīvās ļoti bieži ir milzīgi pielikumi, kur ir uzskaitītas visādas sugas, kukaiņi un daudz kas tāds, kas īsti nav vajadzīgs katram vidējam latvietim. Ja mēs ieiesim tagad lielajā pārtikas veikalā, mēs atradīsim tur ļoti daudz ko, kas pirms 20 gadiem tur nebija, un šīm precēm, šiem produktiem ir kaut kādi nosaukumi izdomāti. Pirms 20 gadiem varbūt mums likās, ka tas nav vajadzīgs, tagad izrādās, ka mēs jau ēdam to.

Tas nozīmē, ka nevis mūsu domāšanas pasaule ir paplašinājusies, bet mūsu lietiskā pasaule?

Andrejs Veisbergs: Te ir abas lietas. Patēriņa pasaule, protams, arī ir paplašinājusies.

Tas, ko mēs iezīmējam un runājam tagad, ir savā ziņā pretrunā ar to, par ko Krišjānis Valdemārs 1850. gadā sacīja, ka latviešu valodai ir lemti 200 gadi. Stradiņš savulaik, atsaucoties uz šo tēzi, norādīja, ka Valdemārs bija ļoti reāli domājošs cilvēks, kurš redzēja agrās globalizācijas pazīmes Eiropā. Rēķinot šo laika amplitūdu, sanāk, ka mums būtu latviešu valodai palikuši mazāk kā 30 gadi.

Andrejs Veisbergs: Es mazliet citādāk interpretētu šo pravietojumu. Tas pravietojums parādījās laikā, kad sākās rusifikācija, tai brīdī tiešām likās, ka latviešu valodai nekas labs nav gaidāms. Piemēram, arī Bīlenšteins, vācbaltietis, bet ļoti labi zinošs par latviešu valodu, arī viņš teica: ar vācu valodu latviešu valoda varēja sacensties, ar krievu valodu kā impērisko valodu, bezcerīgi. Tur arī bija politiskas idejas aiz visa tā, bet tā tas bija. Nu Valdemārs nevarēja paredzēt, ka Latvija iegūs neatkarību, Valdemārs nevarēja paredzēt neko pa 20. gadsimtu.

Tur bija pa vidu arī 50 gadu okupācija, kas turpināja šo rusifikācijas periodu.

Andrejs Veisbergs: Jā, bet tas pamats bija ielikts, mums šad un tad laimējās tai ziņā, ka mums mainās tie okupētāji, sauksim to tā. Tas ir ļoti labi. Ja būtu visu laiku vai nu vācu, vai krievu valodas šis milzīgais spiediens, un mēs būtu zem šo valodu dominances, tad droši vien latviešu valoda nebūtu.

Andrejs Veisbergs ir latviešu valodnieks, tulks, Latvijas Universitātes profesors, vairāk nekā 400 zinātnisku publikāciju autors. Viņš ir Eiropas Savienības institūciju akreditētais tulks un tulkojis arī sinhroni Bila Klintona, Džordža Buša, Dalailamas, Pana Kimuna, Žistēna Trido vizītes Latvijā un kopš 2006. gada ir Oksfordas angļu vārdnīcas konsultants. Ieguvis filoloģijas doktora grādu un kopš 1994. gada ir Latvijas Universitātes profesors Moderno valodu fakultātē.