Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru Andri Teikmani par nākotnes prognozēšanu, utopijām un sazvērestības teorijām.

Pirms kādiem septiņiem gadiem, diskusijā par nākotni kopā ar Igoru Šuvajevu jūs teicāt, ka par nākotni jārunā uzmanīgi, jo nākotne nav paredzama. Es savukārt domāju, ka par nākotni ir jārunā daudz. Pirmkārt, tāpēc, ka viena no mūsu priekšrocībām, salīdzinot ar ļoti daudzām citām būtnēm, kas dzīvo uz šīs planētas, ir konceptuāla modeļa veidošanas spēja, domājot par nākotni. Faktiski tas ir viens no priekšnoteikumiem, jo salīdzinot ar citām izturīgākām, veiklākām būtnēm, mēs esam pietiekami vārgas būtnes. Mēs vairs nevaram dzīvot, neparedzot mūsu darba sekas.

Kā jums šķiet šobrīd, kas ir tas, ko mēs varam vai kādā veidā mēs varam modelēt nākotni situācijā, kurā šķiet, ka prognozēt kaut kādu īpašu pozitīvismu ir diezgan bezgaumīgi, bet tajā pašā laikā iet sliktākā scenārija virzienā arī nav tas stratēģiski pareizākais veids?

Andris Teikmanis: Nākotnes prognozēšana lielā mērā faktiski ir mūsu mēģinājums tikt kaut kādā ziņā ar nesaprotamo, dīvaino, pretrunīgo tagadni. Patiesību sakot, nākotnes visi potenciālie scenāriji, kā kādreiz teiktu Jurijs Lotmans, ir klātesoši šobrīd, jautājums ir tikai - kā mēs tos nolasām.

Parasti mēs spējam reflektēt par nākotni tikai tad, kad tā ir pienākusi, un to mēs atpazīstam caur kaut kādiem jau pagātnē minētajiem modeļiem. Varētu teikt, ka mūsu nākotnes prognozēšana vienmēr ir caur pagātnes pieredzi, caur retrospektīvu pieredzi. 

Vienlaikus Lotmans savulaik piesardzīgi minēja, ka var būt tādi pavērsieni nākotnē, kas ir absolūti neparedzami, kas neizriet no mūsu pašreizējās tehnoloģiskās, politiskās vai ekonomiskās predestinācijas. Respektīvi, mēs nevaram vienkārši prognozēt tālāk tās tendences, kuras mēs šobrīd novērojam, un pateikt, ka mēs visu ļoti labi zinām par nākotni jebkurā brīdī. Vienmēr ir iespējami potenciāli neprognozējami pavērsieni.

Bet lielākoties nākotne ir kaut kas tāds, kas jau kaut kur ir mūsu šodienas nenoteiktības tīmeklī ieraugāms un saskatāms norišu kopums.

Toreiz jūsu sarunā iezīmējās, ka pareizākais būtu doties nākotnes virzienā atpakaļ? Respektīvi, skatoties uz pagātni, bet iet uz priekšu atmuguriski.

Andris Teikmanis: Man, piemēram, patīk lasīt horoskopus. Bet iepriekšējo gadu horoskopus. Man patīk pārlasīt "The Economist" gada paredzēšanas žurnālu, bet nevis, teiksim, ko "The Economist" paredz par 2025. gadu, bet šobrīd lasu, ko "The Economist" paredzēja, runājot par 2024. gadu.

Un ko var secināt?

Andris Teikmanis: Ir virkne jautājumu, ko viņi paredzēja vairāk vai mazāk precīzi. Bet viens jautājums, ko viņi absolūti neparedzēja, tā bija Trampa uzvara vēlēšanās, pie tam tāda veida uzvara vēlēšanās, ka rezultātā republikāņiem ir gan Kongress, gan Senāts. Viņi lika kaut kādu 10% iespējamību šādam nākotnes scenārijiem.

Bet kādā ziņā psihologi runā par astroloģiju kā cilvēka programmēšanu? Mēs šo pašu analoģiju varam izmantot, ka, prognozējot nākotni, mēs kaut kādā ziņā paši izstrādājam tos rīcības modeļus, kurus mēs realizēsim. To arī Lokmans teica.

Andris Teikmanis: Līdz ar to arī nākotnes prognozēšanā iezīmējas ļoti būtisks ētisks aspekts. Kādi ir tie nākotnes modeļi, kurus mēs izstrādājam? Un vēl vairāk - kādi ir tie nākotnes modeļi, kurus mēs pavēstīsim citiem cilvēkiem? Vai mēs baidām cilvēkus? Nu, teiksim, ja mēs sakām: pēc trīs gadiem būs karš vai pēc pieciem gadiem būs karš. Mēs noteiktā veidā manipulējam ar klausītāju tad, kad mēs to pasakām. Ja mēs esam godprātīgi prognozējuši nākotni, mums vienmēr ir virkne līdzīgu potenciāli iespējamu scenāriju. 

(..)

Ja kaut kādu iemeslu dēļ sabiedrība vairās nosaukt problēmas vārdos, tad, protams, ir grūti atrast risinājumus šīm problēmām. Tā ir absolūta taisnība. Droši vien, ka Eiropai ir bijis iespējams gadu desmitiem arī dzīvot sava veida ilūziju varā, ņemot vērā to pasaules lielvaru izkārtojumu, un sava veida tādu priviliģētu situāciju, kāda bija Eiropai, kur tā atradās zem Amerikas Savienoto Valstu kodollietussarga un kaut kādā veidā varēja veltīt skatu citiem jautājumiem, sevi pozicionēt kā humānisma lielvaru, kā sociāli atbildīgu lielvaru. Tas jau ir tas, kas it kā veido šo Eiropas modeļa pievilcīgo pusi. 

Protams, ir grūti šobrīd iedomāties politiķus, kuri varētu mēģināt eiropiešiem pārdot kaut kādā veidā šīs izmaiņas citādā veidā, teiksim, atteikties no sociālās aizsardzības par labu militārajai industrijai, vai atteikties no "zaļā kursa" par labu tādai vienkāršai, gandrīz 19. gadsimta līmeņa militārajai industrijai, kura sāk ražot šāviņus vai kaut ko tādu. Droši vien šajā ziņā bija gana pozitīvi tas, ka bija šie divi ziņojumi. Viens no tiem bija Dragi [Mario] ziņojums pagājušajā gadā par to, ka Eiropai tomēr būtu jāpārskata savu inovāciju politika un jābūt gatavākai inovēt un attīstīties, lai nepazaudētu globālajā konkurētspējā.

Andris Teikmanis ir Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, ieguvusi doktora grādu mākslas vēsturē, savu promocijas darbu aizstāvējis par tēmu "Mākslas un politikas attiecību semiotika vizuālo un verbālo vēstījumu Latvijas padomju perioda glezniecībā". Viņa veidotā izstāde "Nākotnes dokuments" par mākslu kā instrumentu, ar kura palīdzību veidojam nākotni, ieguva plašu rezonansi sabiedrībā.