Raidījumā “Brīvības bulvāris” saruna ar žurnālisti Nelliju Ločmeli par 30 gadu politikas novērojumiem Latvijā, paaudzes lomu un uzdevumiem, vēlēšanu sistēmas atbilstību sabiedrības gaidām un reformu plāna neesamību.

Vai mēs vēl aizvien esam postpadomju valsts, vai Latvijā ir jāmaina vēlēšanu sistēma un vai politiskajā un ekonomiskajā krīzē, ja tāda mums ir, būtu vainojami arī mediji? 

Žurnālistes gaitas Nellija Ločmele sāka 1992. gadā kā politikas reportiere laikrakstā "Neatkarīgā cīņa". Šajā laikā viņa bija arī laikraksta pielikuma "Cietumnieku avīze" redaktore. Bijusi reportiere Dienā, pēc tam vadījusi interneta portālu Politika.lv, bet vēlāk atgriezusies Dienas izdevniecībā kā galvenā redaktore. 2009. gadā Nellija Ločmele kopā ar bijušajiem Dienas kolēģiem nodibināja neatkarīgu nedēļas žurnālu Ir, kuru vada jau desmito gadu. Nellija ir studējusi žurnālistiku, politikas zinātni un filozofiju. 2021. gada 20. aprīlī kļuva par Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri par sevišķiem nopelniem Latvijas valsts labā, par nozīmīgu ieguldījumu demokrātijas stiprināšanā un Latvijas informācijas telpas kvalitātē.

Raidījumā vaicājam viešņai ar ko politiķis atšķiras no friziera? 

Frizēšana un politika ir ļoti līdzīga, vai ne? Var nocirpt, var pieaudzēt, te piekrāso, tur ieveido, kaut ko uzskrullē un šo to iestīvina. Dažādām gaumēm. Vieni efekti turas dienu, citi līdz mata galam. Abos gadījumos kāds, kuram maksājam, parūpējas par mums. Varam gurdi pasnaust vai modri sekot līdzi un pakomandēt, bet, ja nepatīk, nākamreiz izvēlēties citu. Taču ir arī būtiskas atšķirības. Frizūra parasti šķiet svarīgāka nekā frizieris, bet politikā uzmanības lauvas tiesa tiek darītājam, nevis izdarītajam. Sēžot friziera krēslā neaizmirstas fakts, ka šobrīd kāds rīkojas ar mani. Savukārt politikas laukā ierasta lieta ir savdabīga amnēzija, sevis aizmiršana – atsvešinātais „politiķi dara” aizstāj konkrēto „politiķi dara man”, tā 2006. gadā kā portāla politika.lv raksta redaktore Nellija Ločmele.