Ar valsti vajag uzturēt attiecības. Saruna ar Ilmāru Šlāpinu

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna filozofu, publicistu un dzejnieku Ilmāru Šlāpinu par latvietību, politiku, nacionālajām īpatnībām un to, kādēļ ar valsti vajag uzturēt attiecības.

Latviska Latvija tiek likta valdības deklarācijā kā mērķis, opozīcija baida ar Marksu, teātra režisoros ieklausās biežāk nekā dzejniekos. Filozofs un dzejnieks Ilmārs Šlāpins ir pētījis un apkopojis latviešu nacionālās īpatnības, studējis arī Marksu un nominēts arī Dzejas dienu balvai. 

Padomju okupācijas periodā dzejnieks tika Latvijā uzlikts ļoti augstā sociālā statusā. Tagad izklausās, ka mēs augstā sociālā statusā liekam režisorus. Vai viedokļu līderismam ir kaut kāds sakars ar to, kurā kultūras nozarē darbojas attiecīgā amatpersona?

Ilmārs Šlāpins: No vienas puses, man šķita, ka ir mainījušās vispār sociālā statusa struktūras sabiedrībā, ne tikai Latvijā, visā pasaulē. To var labi redzēt politikā, ka ir aizgājis personību laikmets. Par to sāka cilvēki sūdzēties un vaidēt, ka nav vairs izcilo personību, paskatieties, kas tur nāk par prezidentiem visā pasaulē. Kādreiz bija tur tādi un šitādi, tagad - trampi un baideni. Vispār tādi, par kuriem mēs neatceramies, kā viņus sauc. Tas ir tāds process, kas, es domāju, ir dabisks un veselīgs. Jo nekas labs tajās harizmātiskajās personībās nav bijis. Mani gan apstrīdēs droši vien daudzi, kas studē vēsturi un aizraujas ar vēsturisko procesu analīzi, ka tieši izcilās personības ir bīdījušas notikumus. 

(..) Ja mēs paskatāmies, ir ļoti daudz aizmirstu dzejnieku. Mēs varam tagad rakt augšā kaudzi viduvēju dzejnieku, par kuriem nebūtu jēgas atcerēties, kas rakstīja partejiskus pantiņus un atstrādāju savus necilos honorārus. Bet ir ļoti daudzi dzejnieki, kas netika pamanīti, vai tika nospiesti. Tai skaitā daudz sieviešu dzejnieču, kas rakstīja septiņdesmitajos gados. Es paskatījos recenzijas, kur tiek vienkārši nonivelēti jaunie dzejoļu krājumi, kas iznākuši, rakstot par to, ka tur vēl ir jāpastrādā, vēl jāaug... Un iznāk ceturtais piektais krājums, un joprojām viņa nav izaugusi. Turpat blakus, lūk, tādi vīrieši dzejnieki, kas uzreiz tiek pamanīti, un viņu dzejā ir kaut kas svarīgs ieraudzīts. 

Tie aspekti, kāpēc mēs ieklausījāmies dzejniekos, tieši tajos un tieši tajā brīdī, var būt dažādi. Un režisori noteikti ir valdonīgākas personības, kurām ir svarīgi manifestēt savu varas pozīciju, jo tāds darbs gan toreiz... Arī tas mainās, arī teātra pasaule mainās un izrāžu iestudēšanas principi mainās, aizvien vairāk ir kolektīvu izrāžu, nevis viena režisora autordarbi. 

Bet tā sanācis, ka no padomju režijas skolas izaugušajiem režisoriem ir nepieciešams pierādīt sevi, parādīt sevi, ka viņš ir galvenais, viņš ir alfa tēviņš barā. Es domāju, ka tas ir iemesls, kāpēc arī šobrīd daži no viņiem ārkārtīgi cenšas sevi pierādīt. Ja to nav iespējams vairs izdarīt uz skatuves, ja tevi vairs nepamana vai nelaiž kaut kur Eiropā, tev vajag to uzmanību dabūt citā veidā.

Kādā tulkotāja tviterī bija vērsusi uzmanību tieši uz valodisko aspektu valdības veidošanā, ka latviešu valodā tiek lietots vārdu savienojums 'valdības sastādīšana', izmantojot tādu dārzkopības terminoloģiju, ka valdību sastāda līdzīgi kā kartupeļus. Iespējams, ka šajā valodiskajā nozīmē arī ir apslēpts kaut kas dziļāks. Nevis komplektēt vai izveidot, bet sastādīt.

Ilmārs Šlāpins: Tur var pamanīt šādu attieksmi, ja mēs vērojam valdības sastādīšanu un skatāmies, kurā ministrijā tiek iestādīts kurš varonis. Tad pēc tam mēs raugāmies, kas no viņa izaug, vai labs ir bijis tas grauds vai iepuvis. Tāda nogaidoša pozīcija, tāda zemnieciska kaut kādā ziņā attieksme: es te sastādītu un tad jau redzēs, kā Dievs dos. Būs sausums vai lietavas. 

Kas tur izzūd, tur izzūd, kas latviešiem ir zināms process, ravēšana un kopšana, un rūpēšanās par augiem, sarunāšanās ar tiem augšanas procesā. To vajadzētu paturēt prātā, ka ar to valdību, sastādīto un palaisto atmatā, ar to vajag turpināt ņemties, nevis vienkārši gaidīt līdz nākamajai reizei, līdz nākamajai ziemai. 

Valoda jau daudz ko mums saka priekšā, kad mēs sākam runāt par valsti. Kādiem vārdiem, kādām teikumu konstrukcijām mēs to darām. Tas ne tikai kaut ko pasaka par mums, tas arī programmē mūsu nākamās rīcības. 

Ka valsts ir nevis kaut kas pagātnē, bet nākotnē, to mēģināju izteikt tādā pantiņu formā dzejolī par to, ka valsts ir darbības vārds nākotnes formā. Valsts nav tas, ko parasti mēs vēstures grāmatās ierakstām vai iezīmējam kaut kādos panno prezidenta pils griestos. Valsts nav tas, kas ir noticis līdz šim, valsts ir tas, kas vēl tikai būs. To mēs bieži vien aizmirstam, un, man šķiet, to ir svarīgi atcerēties un paturēt prātā.

Ilmārs Šlāpins ir filozofs, publicists un dzejnieks, bijis žurnāla "Rīgas Laiks" redaktors un kultūras portāla "Satori" galvenais redaktors. Studējis filozofiju Latvijas Universitātē. Vairāku īsprozas un dzejas krājumu autors. Krājumos "Jaunā latviešu valoda". "Latvietis. 100 nacionālās īpatnības" īsprozas formātā apkopojis gan latviešu valodas, gan mūsdienu mītus. Šogad viņa krājums "Never" nominēts Dzejas dienu balvai. Dzejas dienu balvai dzejas nominācijā izvirzīti arī Linda Gabarajeva un Marts Pujāts.