Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Latvijas Ārpolitikas institūta dibinātāju, kādreizējo politiķi Ati Lejiņu par Latvijas nākotnes scenārijiem, iekšējiem un ārējiem apdraudējumiem.

"Pasaule 2025. gadā piedzīvoja satraucošus mirkļus. Publiskajā telpā dominējošā informācija par pasaules drošību un daudzu valstu ārpolitisko kursu pielāgošanu radīja jaunu bažu vilni jau tā grūti paredzamajā globālajā politikā. Struktūras un principi, vērtības un izpratnes, kas agrāk tika uzskatītas par pašsaprotamām, ļodzījās vai grūva, atstājot bailes un neziņu gan sabiedrības, gan lēmumu pieņēmēju vidū. Sensacionalitātes un galēju viedokļu popularitāte tradicionālo un sociālo mediju uzturētajā telpā satraukumu būvē un veicina."

Tā teikts Latvijas Ārpolitikas institūta gadagrāmatas ievadrakstā, kura viens no dibinātājiem ir Atis Lejiņš.

Tu šajā Latvijas Ārpolitikas institūta gadagrāmatas nobeigumā raksti tādu kā secinājumu, ka ekspertiem ir jāatgriežas pie pamatiem. Proti, jāatrod atbilde uz jautājumiem, kāpēc ASV izjauca pasaules kārtību, ko pati pēc Otrā pasaules kara bija radījusi. Kas ne tikai piešķīra, kā tu raksti, diženumu pašai Amerikai, bet arī padarīja citas pasaules demokrātijas par stiprām un plaukstošām. Kā tu pats redzētu šo ekspertīzi, balstoties uz savu pieredzi? Vai kas ir tās versijas, kāpēc tā notiek?

Atis Lejiņš: Priecājos, ka es to uzrakstīju, jo tā arī tas ir. Nevienam tas nav saprotams. Kas būtu bijis, ja būtu Tramps prezidents Otrā pasaules kara laikā? Viņš pateiktu: tas taču ir tikai pīļu dīķis starp Eiropu un Ameriku, priekš kam mums tur iet? Tad Hitlers būtu uzvarējis? Ja nē, tad būtu Staļins uzvarējis. Pasaki man, kur būtu bijusi Amerika bez brīvās Eiropas? 

Kad es vēl biju institūta direktors, mums bija pētījums ar vāciešiem, ko Eiropas Savienība nozīmē Amerikai. "International Tribune" bija pat raksts. Amerikā ir seši miljoni darba vietas ar augstu pievienoto vērtību, pateicoties Eiropas Savienībai. Varam iedomāties Ameriku bez šiem sešiem miljoniem? 

Kāpēc Tramps šito dara pretstatā tam, ko iepriekšējie prezidenti ir darījuši? Es domāju, Amerikā notiek kaut kādas iekšpolitiskas konvulsijas, dažreiz domāju, gandrīz kā Vācijā pēc Pirmā pasaules kara. Mēs zinām, ar ko tas beidzās, bet mēs nezinām, ar ko tas beigsies Amerikā. Redzēsim.

Tavs dzīvesstāsts lielā mērā sasaucas ar notikumiem 20. gadsimtā: tu piedzimi vācu okupētajā Latvijā 1942. gadā, pēc tam aukstā kara norises, Latvijas neatkarības atjaunošanas stāsts, trimdas nozīme pretošanās procesos, Latvijas okupācijas neatkarības neatzīšana. Vai tava pieredze kaut kādā mērā dod iespējas kaut ko pateikt, kas notiks tālāk?

Atis Lejiņš:  Es domāju, arī tas, ka studēju vēsturi un politikas zinātnes, man palīdzēja saprast to, kas notiek Padomju Savienībā, kad tā bruka. Palīdzēja man arī atbalstīt Tautas fronti, kad vēl Zviedrijā dzīvoju. 

Ja runājam par šodienu, tad tur notiek konvulsijas, kā es saku. Milzīgi, mums varbūt grūti saprotami iekšējie spēki Amerikā. Man visu laiku liekas, ka Trampam ir kaut kādi sakari vai tuvība ar Krieviju, ar Putinu. Viņš jau saka: Putins ir ģēnijs un arī mazais diktators Ziemeļkorejā ir ģēnijs. Viņš viņu mīl. Trampam ir tāda tendence apbrīnot spēka vīrus, autoritāras personības. 

Atceros, ka es izlasīju Hannas Ārentes grāmatu, kur viņa rakstīja, kāpēc rodas tādi vadoņi, autoritāras personas, kā Hitlers un Musolīni. Tasr ir sarežģīti, bet viņi rodas. Ar Ameriku ir tā interesantā lieta, ka nekāda dramatiska ekonomiskā kataklizma nav. Un to es nesaprotu. Jo vienmēr kaut kas ir. Vācijā, kad zaudēja Pirmo pasaules karu, bija drausmīgs bezdarbs. Kauns, zaudēts, cik tur vīru neaizgāja bojā. Kas ir Amerikā? Amerikā taču ekonomika ir tīri laba.

Tu pats arī raksti gadagrāmatā, ka Amerika vēl ilgi būs spēcīgākais pols starptautiskajā drošības sistēmā.

Atis Lejiņš: Tā tomēr ir milzīga valsts un ļoti spēcīga valsts. Kas tur nav par rūpniecisko potenciālu? Smadzenes, universitātes! Viņi arī paņēma to "krējumu" no pārējās pasaules līdz šim. Tagad izskatās, ka tas "krējums" vairs īsti tur negrib braukt. Un "krējums" Amerikā sāk domāt par to, ka varbūt uz Eiropu jābrauc. Ir tādas nianses, kas var būt diezgan svarīgs nākotnē.

Ja tu saki, ka tikai laiks parādīs to, ka Rietumi, kādus mēs pazinām, spēs rast risinājumu šim ģeopolitiskajam izaicinājumam. Bet ir dzirdams ekspertu viedoklis, ka laika nav, mēs varam rēķināties tikai ar tiem līdzekļiem, kuri mums ir doti. Mums nav laika uzbūvēt citus.

Atis Lejiņš: Tas ir tiesa. Ja tagad Eiropai jākļūst stiprai, nevar īsti paļauties uz Ameriku. Bet visi eksperti saka, ka paies 10 -12 gadi, kamēr Eiropai būs tas militārais muskulis, kas ir Amerikai. Tas ir ilgs laiks. Un vai īsti ir Eiropa savākusies? It kā, jā. Es ļoti priecājos, ka Anglija daudzmaz atgriezusies Eiropā tai ziņā, ka viņai tagad ir militārs līgums ar Eiropas Savienību, jo Anglijā ir milzīgs militārais potenciāls. 

Protams, man jau nav jāsaka no vēstures - Vācija ir atslēga. Vienmēr bijusi un tagad atkal ir. Paldies Dievam, Vācija to saprot, Mercs saprot. 

Tu rakstīji portālā "latviesiem.com", ka no jauna trimda raksta tāpat kā savulaik aukstā kara laikā vēstules saviem kongresmeņiem Baltijas aizstāvībai. Kaut kādā ziņā situācija ir līdzīga tai, kāda bija aukstā kara laikā.

Atis Lejiņš: Ir liela atšķirība. Tā paaudze, kas to darīja manā laikā, viņi bija mācījušies Amerikas universitātēs, un atšķirībā no tā laika vecās paaudzes, kas gāja pie kongresmeņiem ar rakstītiem cimdiem un pateicības rakstiem, viņi bija riktīgi amerikāņi tādā ziņā, ka viņi pieprasīja, lai kongresmenis dara, kas viņam jādara - jāaizpilda vēlētāju vēlmes. Tad tiešām sākās milzīga kustība trimdā. (..) Tam bija liela ietekme kongresā. 

Kā šodien ir, kad pamatā tur ir no Latvijas aizbraukušie ekonomiskie bēgļi, kuriem nav šādas saites, es nezinu. Vai viņiem vispār pilsonība ir? Grūti iedomāties, kā šodien tas var notikt.

--

Atis Lejiņš ir Latvijas Ārpolitikas institūta dibinātājs un direktors laika posmā no 1992. gada līdz 2011. gadam. Šobrīd viņš ir Latvijas Ārpolitikas institūta konsultatīvās padomes loceklis un goda direktors. 

Dzimis Latvijā 1942. gadā Latvijā, bet strādājis Austrālijā, ASV un Zviedrijā, pirms atgriezās Latvijā, kad tā atguva neatkarību 1991. gadā. Viņš tika ievēlēts 10., 11. un 12. Saeimā, 13. Saeimas laikā bija Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks. Ieguvis maģistra grādu Kalifornijas universitātē Losandželosā. Atim Lejiņam Latvijas Zinātņu akadēmija piešķīrusi goda doktora grādu.