Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar kultūras pētnieci un Latvijas Kultūras akadēmijas rektori Rūtu Muktupāvelu par kultūras un politikas attiecībām, individuālisma un kolektīvisma vērtību ietekmi uz kultūru un postpadomju perioda politiskās līdzdalības formām mūsdienu Latvijā.

Jaunās valdības deklarācijas projektā kultūra ir pieminēta vienā punktā: koalīcija apņemas atbalstīt latviskās kultūras, tradīciju un kultūras mantojuma saglabāšanu, kā arī laikmetīgās attīstības nodrošināšanu. Kultūras īpašā vai sekundārā loma un tās izpratne? 

Jau tad, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, viens no uzstādījumiem bija mēģināt paplašināt kultūras jēdzienisko izpratni, bet, skatoties uz šo deklarāciju, lai arī deklarācijās var sarakstīt visu ko, vai tomēr tam vajag pievērst uzmanību vai nevajag?

Rūta Muktupāvela: No vienas puses, man ir bail būt subjektīvai, jo es tomēr uzskatu, ka pārstāvu nozari. Man šķiet, ka ir ļoti jāpievērš uzmanība. Faktiski ar to, ka ar vienu teikumu noformulē milzīgu nozari, kas sevī iekļauj ne tikai dejas un dziesmas, bet arī mediju politiku, bēdīgo mūsu integrācijas politiku, protams, profesionālo mākslu, kultūras izglītību - tas lauks ir milzīgs. Izlīdzoties ar vienu teikumu, protams, mazliet tāda kā izbrīna. No otrās puses, dzirdēju arī topošās valdības pārstāvju diskusiju, kas uzsver šo lakoniskumu kā lielu plusu: jo lakoniskāk, jo ietilpīgāk.

Tas, ko gribētos saprast, vai apgaismota politika, vai tā ir tikai tāda ilūzija? Ja valoda tiecas uz ekonomiju un domāšana...

Rūta Muktupāvela: Gribētu klasiķus piesaukt, no Eločkas vārdnīcas ["Divpadsmit krēsli"], kas bija pavisam niecīga, ar 24 vārdiem un cilvēks var funkcionēt. It kā no vienas puses, bet kāda tad ir mūsu ambīcija, vai mēs tiešam kaut kā tiecamies uz civilizēto arī kultūrā balstītu valsti kā pilnvērtīgu tādu Rietumu labklājības sistēmas sastāvdaļu, vai tomēr virzāmies varbūt uz otru pusi, vai arī apstājāmies.

Cik lielā mērā ir iespējams vispār mainīt izpratni par to, ka kultūra nav tikai stāsts par glezniecību, mūziku un kino, ka tas ir visaptverošs process? Kādā veidā šī izpratne ir maināma, lai to attiecinātu uz visu ministriju sadalījumu, ne tikai uz vienu specifisku?

Rūta Muktupāvela: Viena lieta, protams, ir Kultūras ministrijas līderu jautājums, bez šaubām, ir nepieciešama spēcīga, zinošā personība, ļoti daudz kas ir atkarīgs no līdera un no viņa komandas. No otrās puses, protams, ir ļoti svarīgi, tomēr strādāt visos līmeņos, sākot jau no skolas un no pamatskolas. 

Mēs tiešām esam attiecībā uz kultūras izpratni iestrēguši Cicerona laikmetā, kad kultūra tiešām tika definēta kā tāda cultura animi, kā dvēseles kopšanā ar mākslas un izglītības palīdzību. Arī Cicerons ir patapinājis šo jēdzienu kultūra no zemkopības jomas.

Viņš ļoti skaisti rakstīja. Viņš teica: "Kā zemnieki kultivē augus, tā mēs ar mākslas un izglītības palīdzību varētu kultivēt jauno cilvēku dvēseles, lai viņi ir derīgi kalpošanai savai valstij."

Māksla, izglītība, izsmalcināti uzvedības modeļi. Bet, ja mēs skatāmies perspektīvā, pateicoties Herderam, Kantam vispirms, bet pēc tam Herders, kas pārņēma un turpināja viņa idejas. Šis kultūras jēdziens un kultūras izpratne, protams, paplašināt. Tā ir jau 18. gadsimta otrā puse, kad Herders arī noformulē - kultūra nav tikai valdnieku privilēģija, ka kultūru var atrast arī zemnieka būdiņā. Jo tos vieno ģeogrāfiskā vide, valoda, galu galā, mentalitāte, ko mēs šodien dēvētu par gan emocionālām, intelektuālām, gan radošām izpausmēm. Faktiski kultūra, arī Kultūras ministrija, ja mēs runājam par tādiem no funkcionāliem aspektiem, arī ir mainījusies. Kādreiz tiešām bija dejas, dziesmas, profesionālā kultūra, un ar to pietika.

Baltijas valstis dažkārt mēdz salīdzināt, un arī šobrīd mēs runājam par šo ekonomisko atpalicību, konkurences zaudēšana. 90. gadu sākumā bija skaidrojums igauņu rietumnieciskajam virzienam, ka viņiem bija iespēja redzēt somu televīziju, kas bija kā caurums dzelzs priekškara. Tas igauņus padarīja rietumnieciskākus. Savukārt par lietuviešiem teica, ka viņiem bija vairāki lietuvieši komunistiskajā partijā, kas ļāva saglabāt kaut kādu spēcīgāku nacionālo identitāti. Ar ko mēs šobrīd vēl aizvien varam skaidrot - ar to somu televīziju, ar lietuviešu komunistiem?

Rūta Muktupāvela: Tās jaunākās ziņas, kas jau 2021. un 2022. gadā parādījās, kas tiešām šokēja savā ziņā. Mēs zinājām, ka mēs mazliet atpaliekam no igauņiem, ar to esam jau samierinājušies vairāk vai mazāk. Bet, ka sāk arī likties, ka arī lietuvieši ir priekšā vairākās jomās, arī investīciju jomā, arī ekonomikas jomā, tad kaut kā paliek neomulīgi, atklāti sakot. Ja šobrīd viņi tiešām ir priekšā kaut kādus 10 gadus, grūti būs kaut kādā veidā sasniegt to līmeni. 

Es atceros, kad sākās pārmaiņas 90. gadu sākumā, jo īpaši, kad sākām runāt par savu valsti, par Latviju kā par pilnvērtīgu Eiropas Savienības dalībnieci, mēs runājām, ka mēs atpaliekam no viņiem vienas paaudzes kaut kādā mērogā. Tas likās kā kosmoss, bet mēs to sasniegsim, mēs to izdarīsim. Un tas mīts bija laikam aktuāls visām trim (Baltijas) valstīm. Šobrīd ir skaidrs, ka tā bija ļoti naiva lieta tā uzskatīt, jo tās labklājības valstis un Rietumeiropas valstis jau arī nestāv uz vietas, viņas arī attīstās. Sasniegt to līmeni, tas ir kā apvārsnis vai varavīksne - jo vairāk tu ej, tuvojies, jo viņš vairāk attālinās.

Protams, ka ir tāds nemierīgs prāts, bet tajā pašā laikā jāsaka, ka kaut kā ir tā gadījies, ka es strādāju ar jauniem cilvēkiem un es redzu to milzīgo potenciālu, to izraušanās potenciālu un arī domāšanas paradigmas maiņu, neskatoties uz to, ko mēs runājam iepriekš, ka viņi ir it kā apolitiski un vairāk centrēti tiešām uz sevi nekā uz kaut kādām sabiedrības pārmaiņām. Man ir lielas cerības, ka tomēr lietas notiek tā, kā tam jānotiek, un mēs virzāmies uz priekšu.

Rūta Muktupāvela ir Latvijas Kultūras akadēmijas rektore un profesore kultūras teorijā. Rektoru padomes priekšsēdētāja un Latvijas Zinātnes padomes locekle. Beigusi Vēstures, sabiedrisko zinātņu un tieslietu studijas Viļņā, pēc maģistra grāda kultūras teorijā iegūšanas Kultūras akadēmijā turpināja studijas Latvijā, pētot inkulturācijas procesus jeb to, kā cilvēki iekļaujas kādā noteiktā kultūrā, uzņem tās iezīmes, uzvedības un domāšanas modeļus. Ir vairāk nekā 50 zinātnisko publikāciju kultūras teorijā, etnoloģijā, folkloristikā autore.