Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar vēstures zinātņu doktori un Helsinku universitātes pētnieci Unu Bergmani par Baltijas jautājumu aukstā kara laikā un tā līdzībām ar mūsdienu starptautisko politiku, par vēstures mācībām, par 90. gadu vēstures pagriezienu un to, cik daudz lielvaru pasaules politiķu rīcībā nosaka nedrošība, improvizācija un pēdējā mirkļa lēmumi.

Pirms 31 gada notika augusta pučs, kā rezultātā sabruka PSRS. Padomju savienības beigas un tā sekas ir viens no tematiem, kam pasaules mediji pēdējā gada laikā pievērsušies samērā bieži, mēģinot saprast Krieviju, Ukrainu un bijušo PSRS teritoriju.

Šobrīd publicēšanai Oksfordas universitātes izdevniecībā tiek sagatavota Jūsu pirmā grāmata, kuras nosaukums, tā burtiski tulkojot, ir "Neskaidrības politika ASV un Baltijas valstis, sabrūkot PSRS". Kas īsti ir tā neskaidrības politika, kas ir tas Jūsu pētniecības vai interešu objekts?

Angliski nosaukums ir "uncertainty", bet par tulkojumu latviešu valodā - es joprojām domāju, vai tā ir "neskaidrības politika" vai "nedrošības politika". Nosaukums principā būtu "Amerikas Savienotās Valsts, Baltijas jautājums un Padomju savienības sabrukums." Un tā ir grāmata, kurā svarīgs ir šis neskaidrības, nedrošības faktors, tā ir grāmata, principā, par to, kā tādos brīžos, kad reformu rezultātā būtiski mainās, no vienas puses, tādas lielvaras kā Padomju savienības iekšpolitiskās struktūras un, no otras puses, ir iespēja (un to jūt ASV un Eiropas valstis) mainīt starptautisko attiecību sistēmu Eiropā un, iespējams, pat pasaulē. No vienas puses, šīs pārmaiņas gan Rietumos, gan Padomju savienībā ir gaidītas un uz tām skatās pozitīvi, tajā pašā laikā pārmaiņu apjoms ir tik milzīgs, ka tie, teiksim, vienkāršie Padomju savienības, Eiropas un ASV iedzīvotāji, bet jo īpaši lēmumu pieņēmēji, viņi saskaras ar šo neskaidrības, nedrošības faktoru, jo zināšanas, kas viņiem ir bijušas par to, kas ir Padomju savienība, kā tā darbojas, ko no tās var sagaidīt, vai arī tas, ko zina Padomju savienības līderi, kas ir viņu valsts, kā tā darbojas, pēc kādas shēmas ko mēs varam gaidīt no perifērijas, tātad no Baltijas valstīm - visas šīs iepriekšējās zināšanas vairs īsti nav izmantojamas. Un tad, jā, lēmumu pieņēmēji saskaras ar neparedzamības, nedrošības faktoru. Tā ir grāmata par to, kā šī nedrošība ierobežo lielvaru vadībā esošo lēmumu pieņēmēju rīcībspēju, bet, savukārt, tā dod tādiem, kā mēs sakām, aktoriem..

Mazajiem spēlētājiem...

Jā, mazajiem spēlētājiem kā Baltijas valstu neatkarības kustības, kā Baltijas valstu valdības jau pēc 90. gada vēlēšanām, kur starptautisko attiecību sistēmām no vienas puses, bet no otras puses Padomju savienības iekšējās varas struktūrās viņi tiek uzskatīti par margināliem spēlētājiem. Par tiem, kas atrodas šo varas struktūru pašā apakšā. Un tad, kad lielās varas struktūras šo pārmaiņu rezultātā mainās, viņiem ir iespēja un viņi to izmanto, tiecoties iegūt savu vietu šajās starptautiskajās sarunās, kāda būs jaunā Eiropas kārtība.

Ir dažādas versijas par šobrīd notiekošo Ukrainā, un viena no versijām ir tāda, ka galvenais cēlonis ir meklējams 1990. gadā, kas ir Jūsu pētījumu periods. Vai PSRS sabrukums turpinās, pārfrazējot šo jautājumu?

Kā lai sakā, jā. Mūsdienās ir ļoti daudz dažādu mediju un lēmumu pieņēmēju, kas cenšas skatīties uz to periodu, kas ir 90. 91. gads un arī laiks pēc tam, kā tika menedžēta pāreja no attiecībām ar Padomju savienību uz attiecībām ar Krievijas Federāciju. Un, teiksim, ilgu laiku tas ir bijis arguments, kas joprojām eksistē rietumu histogrāfijā, literatūrā, arī medijos par to, ka šīs brūkošās Padomju savienības intereses un Krievijas Federācijas intereses netika pietiekoši ņemtas vērā. Arguments būtu, ka Krievija jutās aizvainota, jo tās iepriekšējais lielvaras statuss netika vairāk ņemts vērā. Bet šis arguments balstās kaut kādā ziņā rietumu pašpārliecinātībā un arogancē. No šīs perspektīvas principā izriet, ka ASV vai rietumvalstis ir spējīgas lielā mērā ietekmēt procesus Krievijā. Arguments - Rietumi neizdarīja pietiekoši, tāpēc krievi nekļuva pietiekoši demokrātiski. Tas kaut kādā ziņā ir vainas naratīvs, pašapsūdzību naratīvs Rietumos, bet tajā pašā laikā tiek pieņemts, ka Rietumu spēkos vai ASV spēkos ir ietekmēt ļoti būtiskus, dziļus, vēsturiskus politiskos procesus tādā milzīgā kā sākumā Padomju savienība un pēc tam Krievijas Federācija. Es īsti neesmu pārliecināta, ka tas tā ir. Protams, starptautiskajās attiecības notiek mijiedarbība, un mēs kaut kādā mērā varam ietekmēt procesus savās kaimiņvalstīs, tuvākajos reģionos, bet uzskatīt par Rietumu atbildību to, kas notiek Krievijā, ir nereālistiski.